Trolejbusists

Ziniet, tāda sasodīti riebīga sajūta rodas, kad esi kādam nepelnīti iesitis pa galvu ar krāsns kruķi. Nu, nebija trolejbusa vadītājs to pelnījis, nebija, kaut arī kliedza uz mani. Nebija viņš to pelnījis, lai arī nakts vidū neaicināts atradās manā dzīvoklī. Un kad es viņu satvēru aiz bārdas un tā kārtīgi parāvu tuvāk, lai pārliecinātos, cik tā bārda ir īsta un cik labi viņš māk skūpstīties, tad arī kliedza.

Un, ziniet, tad arī es kaut kā nesavaldījos. Nenoliedzu, ka nevajadzēja tā. Nevajadzēja nesavaldīties, vajadzēja knapi vai ne tik knapi vai tomēr pavisam drusku un knapi, bet valdīties. Bet pēc kara jau visi ir gudri, arī, ja trolejbusa vadītājs tagad ir vairs tikai miris un auksts, identificēts un aizvests no manām mājām uz kādām citām. Ko viņš īsti te darīja, nez? Nezinu, nezinu, nezinu.

To solīja uzzināt un noskaidrot, un, ja būs kāda sīka brīva vaļa un vēlēšanās, un izdevība, arī man paziņot tie, kuri viņu aizveda. Vīri melnā, ziniet. Bet trolejbusists, iespējams, bija vienkārši sajaucis dzīvokļus. Atnācis pēc garas un grūtas darba dienas ar darba vakaru kopā pie mīļākās un vienkārši ielīdis iekšā pa ne tām durvīm. Un tad nu sāka nabadziņš kliegt uz mani. Nevajadzēja viņam tā.

Arī, ja patiesībā es kā pie mīļākās biju atnācis pie viņa sievas. Nu nevajadzēja tā. Tagad man ir netīrs krāsns kruķis un ne mazākās nojausmas, kā viņu notīrīt. Varbūt šeit kāds var padomu dot – kādi tīrīšanas līdzekļi no metāla labāk noņem asinis, kaulu drumslas un smadzeņu vielu? Mēģināju gan siltu, gan aukstu ūdeni, gan vārīt, gan cepināt, bet pagaidām neizskatās, ka būtu panākumi. Tā, lūk, redz. Visiem negadījumā iesaistītajiem trolejbusiem no sirds atvainojos.