Ievziedu laiks

Reiz uz manas mājas stūra, tieši pie mana loga auga milzīga ieva. Un parasti tas bija maijs, kad ieva sakuploja un saziedēja baltiem, smalkiem, galvu reibinošas smaržas ziediem. Un, kā parasti, uz ievziedu laiku, iepūta ziemelis, sapūta arktisko gaisu, un pavasaris nedaudz piekāpās ziemai.

Dievinu šo laiku. Gan par burvīgi reibinošo smaržu, gan par nepielūdzamo ziemeli, kad neraugoties uz skaidrajās debesīs mirdzošo sauli, gribas atkal uzvilkt ziemas mēteli, gan par to, ka tieši šajā laikā daļa manu draugu un radu svin savus svētkus. Un Mātes dienu svinam. Un vecmāmiņu pirms daudziem gadiem apglabājām aukstā, skaidrā un saulainā Mātes dienā.

Un, eh! , kas tur ko slēpt, - uzcirtām mūsu dēlu akurāt zem ievām! Nu labi, ja ne gluži "zem" tad "turpat līdzās" gan. Viņš atskrēja tieši pēc deviņiem mēnešiem aukstā, saulainā un skaidrā februāra dienā.

Brālis savu meitiņu nosauca par Ievu.

Atceros tikai vienu gadu, kad ievas uzziedēja siltā laukā. Bet izņēmumi tikai apstiprina likumsakarību, vai ne?

Kāpēc es to visu rakstu?

Tāpēc ka pietrūkst man tās burvīgās ievas pie mājas. Katru gadu apņemos iestādīt jaunu. Tagad mana apņemšanās ir uzlikta uz papīra. Būs nopietni jāsaņemas!