Dz.dz. dzīve

Nu, re, oHo redkolēģis bēdājas par dzejas likteni - rakstītāji vēl esot, bet lasītāji sākot izmirt, īpaši tas novērojams Dzīvajā dzejā. Es gan teiktu, ka lasītāju joprojām netrūkst, tikai komentēt baidās, tas gan. Tiesa, arī rakstošo pietrūkst (nu, vismaz to, kam drosme iesūtīt), jo ienāks vislielākais eksperts un kritiķis kūmiņš, nosauks par kuņām un idejātiem, un berzēs ķepas par savu spožo uznācienu. To visu atbalsta redkolēģis un attiecīgi veido sadaļas gaisotni, arī nepatiesas apsūdzības ir viņam pieņemams līdzeklis. Pie tādas politikas, protams, ka daļa ir aizgājuši paši, daļa izmesta. Citāds viedoklis ar ārkārtīgu aroganci tiek izņirgts, autors nosaukts par trollju.

Nebrīnies, redkolēģi, par sava auklējuma lēno nāvi, tas ir tavs nopelns.