Es un ciskudrillis

Tas notika pirms 10, varbūt 20 gadiem, jau neatceros precīzi.
Pieķēru sevi pie domas, ka arvien biežāk metu līkumu mājas svariem. Taisnība, svēršanās procedūra, precīzāk tas cipars kas tur parādījās tiešām nebija nekas patīkams. Tā nu nolēmu sākt kaut ko darīt lietas labā, iegādājos velosipēdu un apņēmos reizi divas nedēļā veikt izbraucienus uz tuvējo mazpilsētu un atpakaļ. Nu tā apt 15km turp un tikpat atpakaļ.
Nez kā tas viss būtu beidzies, iespējams šodien iekš TV rādot sporta ziņas tiktu pieminēts arī mans vārds TourDeFrance sakarā, bet mūsu draudzībai ar velosipēdu zvaigznēs bija ierakstīts gals un tas notika apmēram pusgadu pēc tās daudzsološā sākuma.
Es tiešām cītīgi ievēroju pats sev doto solījumu, visu pavasari un vasaru cītīgi, divas reizes nedēļā veicu braucienu turp un atpakaļ, līdz kādā rudens dienā, jau atpakaļceļā braucot man tieši priekšā no garāžām izbrauca pusmūža vīrs ar velo un makšķerēm mugursomā. Knapi izvairījies no sadursmes es lepni aizšāvos šim garām un pie sevis nodomāju, paskatīsimies nu kāda ir starpība starp šo alusvēderu ar makšķerēm un mani, gandrīz jau nākamās olimpiādes potenciālo dalībnieku.
Vīrs ar alusvēderu izrādījās diezgan ciets rieksts, jau nobraukti bija pāris km bet tas nemaz atpalikt netaisījās, pēc vēl pāris km tas jau mina pedāļus ar visām makšķerēm vien pāris metrus no manis aizmugurē. Saņēmu pēdējos spēkus lai veiktu atlikošos kilometrus kā finiša spurtu, bet vīrs no garāžām tikmēr jau devās man garām un palēnām pazuda no mana skatiena atvien tālāk un tālāk.
Pēdējos km vairs tā isti neatceros, ierados mājās bez spēka, novietoju savu velosipēdu garāžā un kopš tā brīža velosports no manām fiziskajām aktivitātēm ir izsvītrots neatgriezeniski.