Maisam gals vaļā!

Paldies mūsu valdībai un valdīšanai, daudz dāvanu uz Ziemsvētkiem tautai pasniegtas! Re kā kukuļdevējus ķer vienu pakaļ otram! Un ziniet, tas tur Harijs un tas Aivars tak stukači, maitas un tautas nodevēji! Kaut kā nesanāk laika, arī gribētu iemest acis tais čekas maisos! Ja nu arī mans vārds ar visu iesauku tur atrodams, klička, tā teikt. Jaunībā un nedaudz vēlāk man bijušas kādas 3 palamas - Čankaiši no jūrskolslaikiem, Grāfs no tankkuģiem un Kurmja kungs no zvejniekiem. Interesanti, ko man čekisti būtu ielikuši? Ceru, ka ne Lunis, bet tas jau aizņemts! Kad es pirmo reizi satiku čekistus? Dzirdēju par tiem jau agrā bērnība - tie esot tie, kas cilvēkiem nagus mauc no pirkstiem. Kaut kur 7 gadu vecumā pazinu tēva darbavietas politdirektoru, bija tāds amats. Vecs vīrs no Krievijas latviešiem, vienai rokai viņam bija karā norauta plauksta, braukāja ar dīvainu vācu mopēdu laikā, kad tādu vēl Latvijā nebija. Ne nu gluži čekists, bet aizsargu pieminekli spridzināja gan! Bet tā - lāga vīrs, liels muldoņa, kaislīgs maksķernieks, bet nu jā, laikam jau maita! Kaut kur ap 4. klasi, pēc tam, kad Latvijā pabija Hrušcovs, kad aizliedza Jāņus un izdzenāja Latvijas vietējos komunistus, tad manīju, ka vecāki manāmi satraukti. Apm. tai pašā laikā mums pamatskolā uznāca ``grafiti`` bums. Pēkšņi visi bērni sāka spert no skolas krītiņus un zīmēt, kur vien var. Un tad laikam pirmo reizi satiku īstu čekistu. Jo tas bija ieradies skolā to mūsu grafiti dēļ. Es ar māsu bijām uzzīmējuši uz betona staba zīmējumu ar ceļu un dzelzceļu, citi vēl šo to, uz dzelzceļa pārbrauktuves barjeras kāds bija sazīmējis pamīšus zvaigznes un kāškrustus. Visvairāk tika zīmēti kāškrusti un zvaigznes - t.s. pentagrammas. Un tas čekists to visu pētīja un izprašņāja, pat mūsu zīmējumu pieminēja un kaut kādu jegu tur centās izskaitļot. Sabaidīja mūs visus bērnus pamatīgi, bet sazvērestību laikam neatklāja. Nākamā reize jau bija organizēti jūrskolā 2. kursa laikā, kad kārtojām dokumentus vīzai. Garu garā pentere ar dīvainiem jautājumiem, gan tālāk par vecākiem jautājumu nebija. Pēc tam visas tās anketas vairākus mēnešus kaut kur parbaudīja. Cik zinu, jūrasskolā Kronvalda bulvārī stukačus nevervēja, lai gan bija pēdējā stāvā vecs polkovņiks, kas nodarbojās ar mūsu vīzu lietām. Toties viengadīgajā jūrskolā, kur vēlāk nostrādāju 1.5 gadu, stukačus vervēja masveidā. No 30 audzēkņu grupas kādus 10-15 savervēja noteikti. Un sāka stučīt jau skolas laikā! Cik zinu, tik viens manā laika atteicās, viņš pats man to izstāstīja pirms mājās braukšanas, bija feins puisis no Maskavas. Laikā, kad strādāju uz tankkuģiem, cik atminu, pa vairākiem kuģiem bija viens čekists. Tas kādas pāris reizes gadā ieradās uz kuģa, tipa, lai aprunātos. Mūsējais bija baigais švīts, nu īsts Bonds, tik blonds latvietis. Godīgi sakot, īsti neatceros to sarunu saturu - tipa vispārīgi - nu kā klājās, kas jauns, kā vispār. Iespējams, tur bija kaut kādi slepeni āķi, bet vismaz nekādas ziņas par citiem komandas biedriem neprasīja. Jāteic, ka tai laikā biju diezgan neapdomīgs, dzīvoju, kā teicis lielais Čaks, sabiedrības padibeņu - matrožu, zagļu un prostitūtu vidē. Pie tam senie, jaukie hipiju laiki, skaņuplates pēc pasūtījuma. Pēc gadiem 5-6, kad bija kartējā pārvīzēšana, toreizējā kantora čekists galvu vien grozīja - ko gan tu, Juri, tādu esi izdarījis, ka pat mani Rigas čomi nemāk pateikt, kāpēc tev jau trešo reizi jābrauc uz komiteju. Tai laikā vīzu deva attiecīga rajona partijas komitejas īpaša komisija, izvērtējot čekas atzinumus. Sadarboties gan ne reizi nepiedāvāja, zini nu, varbūt būtu piekritis! Naudu uz kuģiem varēja nopelnīt labi, bērni jāaudzina, autiņu ar gribējās. Un diez vai galvu norautu, ja nestučītu. Vispār tas laiks kaut kur jau pēc 1970. gada vismaz bija kapitāls dubultmorāles laiks. Partija ar saviem lozungiem, tauta ar savu dzīvi un attieksmi. Tā kā, ja tai laikā kāds arī kaut ko parakstīja, tas reti bija ar domu to it ka svēto pienākumu attiecībā pret partiju un valsti pildīt. Kapēc tai laikā stājās partijā - tikai, lai tiktu uz augšu. Par t.s. idejiskajiem smējās. Atminu, mana armijas dienesta laikā notika kaut kāda sapulce sakarā ar kaut kādu maitas kapitālistu agresiju kaut kur. Kvēlas runas, uzsaukumi, līdz brīdim, kad rotas komsorgs, parasts un tups Krievzemes sādžinieks, cēla priekšā rezolūciju - visiem brīvprātīgi pieteikties cīņai pret to buržuli! Kā izbijās komisārs! Knapi nomierināja to karstgalvi! Reizēm tīri vai žēl, ka neiestājos komunistos. Lai gan labi vien ir. Es parasti aizraujos, būtu divatā ar Rubiku sroku lauzis!