Ak, man jau 3o gadu!

Kaut kāda pamatīga dzīves krīze iestājusies. Vairāk galvā, nekā dzīvē. Tikko kā palika 30 gadi un šķiet, ka dzīve ir beigusies. Stulbi, jo nav jau nekāds vecums. Bet šķiet - viss pagājis, nekā jau vairs priekšā nebūs. Ja skatos reāli, nu patiešām karjeru es vairs neuzbuvēšu, jaunu izglītību neiegūšu (kurš mani uzturēs, kamēr studēšu?! ), jauna un skaista nekad vairs nebūšu (šodien izrāvu pirmo sirmo uzacs matiņu! ). Tas viss ir sīkumi, jo tu esi tik vecs, cik tu jūties. Un es tiešām jūtos veca! Pilnīgi pazudis jaunas meitenes dzīves vieglums (nezinu, kā šo apzīmēt..), dzīvesprieks, vēlme baudīt dzīvi, kaut ko no tās gaidīt/prasīt, vēlme kaut ko vispār iet un darīt.. Bet ir sajūta, ka kaut ko vajag darīt ar savu dzīvi, kaut kur ieguldīties, tā pamatīgi, gribas kaut kādu mistisku piepildījumu. Kas tas varētu būt? Pūlos saprast. Vēl pirms bērna dzimšanas šādi jutos, likās, nu laikam gribu bērnu, turpinājumu, bet pēc bērna dzimšanas tukšums nav zudis, bet izpleties lielāks. Un es mētājos, te ir joga, te skriešana, grāmatas, astroloģija, ēst gatavošana.. Bet nekas nav īsti noturīgs un nekas pie manis nepaliek. Tāda dīvaina tā dzīve pēdējā laikā, gribu būt pateicīga par to, kas man ir (un es esmu! ), bet ir sajūta, ka izmisīgi gribas kaut ko vēl. Kas šī ir par sajūtu, kā tu tulkot?! Sākt savu biznesu? Iet baznīcā? Kā tikt pie atbildēm?