Nospēru.

Kad tiek atvērta baltā lapa, es nekad nezinu, kas beigās sanāks un kas taps. Kas piepildīs saturu, cik pērļots vai kruzuļains būs stāsts. Varbūt, pāri tam līs lietus, varbūt puteņos tā, ka šalle būs jāuzmauc uz deguna un skropstas paliks smagas no sniegpārslām. Varbūt stāstamais smaržos pēc pirmām kautrīgām narcisēm, kuras čupiņā spiežās viena pie otras, smaida dzeltenām sejiņām saulei un ar rasas želeju spicē baltlapiņas galviņām. Varbūt gurs vasaras tveicē, zeltainām krizdolēm klusiņām pārsprāgstot .
Vai esiet ievērojuši, ka pilsētas un miesti ir palikuši caurspīdīgi? Cauri spīd viss un noslēpt nevar neko. Pēkšņi mājas verās apkārt, redz visu un gaida sniegu. Tik īss brīdis starp rītu un vakaru, starp abām tumsām un gandrīz bez dienas. Lampiņu virtenes sačukstās un satraucoši gaida, kad tās apčubinās, sakārtos un ieslēgs. Durvju vainagi vai nu tiek izņēmti no iepakojumiem, vai no jauna darināti, vai rupīgi izvēlēti un pirkti. Neskatoties uz vēsumu, sirdis ir siltas un tas nevisai patīk sniega pārslam, tāpēc sniegpārsliņas kavēsies uz skropstām un uzacīm. Jo kaut kā dīvaini ar sirdi ir saistītas arī rokas un lūpas – ja noklūs tur, tad arī izkusīs. Zināma lieta.
Veļas striķi tiek pārbaudīti uz izturību. Tiem ir jānotur vai nu miglas pielietas lietas, vai nu tik cietas, stīvas un smagas, ka nepaliek skaidrs – kāpēc tās dīvainās būtnes vispār nes tās laukā? Labāk karinātu virsū zvaigznes, tik skaistas un spožas, tās noteikti nebūti tik neērtas un veļās striķi ir tik daudz, ka visām zvaigznēm pietiks vietas. Zvaigznes taču ir maziņas, vai nē?
Sveces savācas. Paliek cietas un aicina: es nemaz nebiju pakususi. Iededz. Dod uguni. Tev paliks siltāks, es protu uzbūrt svētkus! Manas gaismiņas vēl ilgi priecēs, kavēs tavu skatienu, elpa smaržos un redzēsi, es esmu daudz labāka par tām krasainām aukstām fifām, kuras ir atkarīgas no kaut kadiem caurumiem sienā!
Bet domas, kas ar tām? To ir par daudz. Nemierīgas, straujas. Stūrgalvīgas, paštaisnas. Bet, uzduroties kāda (-m) smaidam, tās sabirst čupiņā, ka saliekāmā trepīte.
Kur biezā šalle? Uzmauciet uz deguna. Lai uz skropstām un uzacīm uzkritušas sniegpārsliņas nekūst. Un gaidiet. Ir laiks.