Visu Svēto diena

Vai ir iespējams nomirt un pēc tam atkal dzīvot? Jā, patiesībā mēs pamazām mirstam jau kopš piedzimšanas brīža, bet superjūtīgie un jutīgie cilvēki visu savu dzīvi ik pa laikam piedzīvo mazas "nāvītes". Kāds aiziet un kāds atnāk, mums kaut ko atņem, bet kaut ko iedod vietā. Reizēm paliek tukšums, tad to var atkal aizpildīt - un tikai mūsu pašu varā izlemt, ar ko...

Divas lietas, kas mani vienmēr iedvesmojušas - mīlestība un sāpes. Mazāk just es nevaru, un man visas sajūtas ir pa īstam un dažkārt līdz pat galējām robežām. Aiz kurām labāk neskatīties un kuras labāk nepārkāpt. Dvēsele pati ir izvēlējusies savu ceļu, man atliek tikai sekot. Un, galu galā, nav svarīgs rezultāts, bet ir svarīgs pats ceļš. Man tas ir piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, sajūtām un emocijām bagāts. Pateicos par katru mirkli, kas man tiek piešķirts izdzīvot ar pilnu atdevi!

Kāpēc atkal šeit? Kāpēc atkal publiskas pārdomas? Varbūt jauns mēnesis (1. novembris - Visu Svēto diena, man kā mistiski ēteriskai būtnei arī kaut kas sarezonēja un ietrīsējās sakarā ar visu šo "halovīnpadarīšanu"), varbūt kāds mazliet iedvesmoja, bet varbūt kāds vienkārši pajautāja - kāpēc Tu vairs neraksti? Šis jautājums pats mani urdīja jau kādu laiciņu, un varbūt beidzot ir pienācis laiks atkal darīt vienu no lietām, kas man visvairāk patika (patīk?)...

See you (me) soon!

P.S. Rakstu pati sev, ne citiem, tāpēc (nelabvēlīgos?) komentārus paturiet pie sevis. Citas d/g es nelasu un nelasīšu. Nav laika. Realitāte ir daudz nozīmīgāka par virtualitāti. Bet varbūt kādam manis teiktais noderēs... Cheers! :)