URRRRRĀĀĀAAAAaaaaāa..a [pietrūka elpas]

.. ciktāl ir runa par CCCP laika svētkiem, ir diezgan duāla attiexme. Tie svētki, kas radīja brīvdienas, kaut virzīja nepieņemamas idejas, tomēr, tā godīgi atzīstoties, patika tīri labi. Ideju kā konfekšpapīru saburzījām un atkritumu spainī, bet brīvdienu baudījām ērtākajā un aktuāli nepieciešamajā veidā kā konfekti, neizdomājoties, ka nosaukums “Sarkanā magone” varētu būt mentāli kaitīgs [jo bieži tīri saimnieciski, piem., stādījām kartupeļus]. Tomēr vieni bezbrīvdienu svētki pašai padumjo varai aizgāja šķērsu, proti, 8. marts. Iecerēti kā ideolōģiski, tie tomēr pavasara saulē zaudēja iesaiņojumu un kļuva karnevāliski tajā cilvēka brīvības izpausmē, kuru gadsimtiem mēģina ierobežot Baznīca un Vara [par varu — Englanderu zemē Vidulaikos reiz karālis noteica, kuŗās dienās tu drīksti kundzei blaku gulēt, un arī Božņicai bija, kas sakāms .. un tā nu legālam sexam palika 2–5 dienas astronōmiskajā gadā :D], proti, tie bija pavasaŗa, erōtikas un bezaizsprieduma svētki. Ziedi, oficiāli atļautā svinēšana, aizspriedumu, aizliegumu brukšana, dzerot visādas padomju alkodraņķības jau no paša rīta, izģērba ne vienu vien citudien neieņemamu sievišķības cietoksni. Un kā karnevālā — tā bija diena, kas palika sevī, lielākoties neradot sociālas sekas citās gada dienās.

Par karnevāliem, par mūžīgi sievišķo es tukšoju kausu! Urāāaaa, biedri!

P.S. Šī diemžēl bija vienīgā 8. marta kartiņa [1986] mūsmājās, kas pārdzīvojusi vēsturiskā materiālisma bojāeju.