Aijā žūžū medņa bērni

Jeb kā mēs medni guldinājām. Bija agrs pavasaris, bet gājputni jau sāka atgriezties. Mežā biežņā vēl vietām čākstēja sniega paliekas. Piebraucām pie kvartāla zīmes ar tēva džipu - GAZ - M72. Veca mašīna, cik atminu, man pasam tolaik ap 14. Mēs četri - trīs dūšīgi mednieki - glaubuks, pasta priekšnieks, mans tēvs, un es kā līdzgājejs. Vajadzēja paiet kādu kilometru pa purvaina meža taku, vaivariņiem aizaugušu, līdz smilšu strēlēm, kas, priedēm apaugušas, vairākās rindās slējās gar lielā Briežu purva malu. Jau pavēls vakars, bet gaišs, jo līdz vietai jātiek, kamēr medņi vēl ēd purvā pērnās dzērvenes. Mēs gājām ``guldināt medni``, tas ir - sēdēt cik klusi vien iespējams un klausīties meža trokšņos, lai, iespējams, sadzirdētu, kā mednis ar lielu troksni ielido priedē uz naktsguļu. Apmērām jānosaka, kur tas ir, pēc tam vēl jāpaliek uz vietas, kamēr jau riktīgi tumšs. Es vairs īsti neatceros, kā atšķirt tēviņu no mātītes pēc tā trokšņa, jo šauj tikai tēviņus. Pavasara mežs ir pilns visdažādāko skaņu, izceļās meža strazdi, bet arī sīkāki putniņi dzied ar pilnu rīkli visās malas. Reizēm gar purva malu nokurkst tā kā varde - tur aizlido sloka, gaisā tarkšķina savas astes merkaziņas. Mežā reizēm kaut kas nočab - nevar saprast - kāds zvērs vai vienkārši sniegs sagrūst, kūstot. Jāsēž klusi, klusi, pat īsti sarunāties nedrīkst, bet interesanti - mēģini visus tos daudzos trokšņus atšifrēt! Katrs skaļāks būkšķis liek sarauties - varbūt mednis. Viens tā kā bija, laikam nākamajā strēlē, patālu, grūti noteikt tieši kur, diez vai rīt varēs atrast. Vēl divi būkšķi, šoreiz jau mūsu strēles kokos, metrus simts uz prieksu, varbūt. Palicis tumšāks, bet prom vēl iet nevar - kamēr gaišs, mednis izdzirdēs vai pamanīs - viss, te vairs negulēs. Tapēc jāpagaida, kamēr paliek riktīgi tumšs. Tad lēnām, klusiņām, zarus zem kājam nelaužot, jātiek prom pietiekoši tālu. Tad otrā rītā ir cerība medni sadzirdēt, un, ja izdodās, pielavīties klāt un nošaut viņa mīlas dziesmas brīdī. Cik atceros, nākamajā rītā medņiem paveicās, jo tie divi bija netālu viens no otra, kamēr lavījās klāt vienam, otrs sadzirdēja, pacēlās spārnos un izglāba arī pirmo. Tomēr tai pavasarī tēvam izdevās medni nomedīt - vecu tēviņu, briežutu pilnām spalvām, kuras lodāja pa beigto putnu, siltumu meklējot. Sīksts un negaršīgs, pat pēc nedēļas ``nogatavināšanas`` un pienā mērcēsanas. Bet izbāzenis sanāca labs!