Izmantotās iespējas jeb klikšķi manā mūžā: 2.klikšķis

Pavisam nesen bija pazudis Klikšķis Nr1. Viņa nozīmība manā dzīvē bija notikusi un viņš vienkārši pazuda - nezvanīja, nerakstīja. Es arī neko - tātad tā tam jābūt.

Un tad kādu vakaru darba vietā iepazinos ar diviem britu brāļiem, kuri bija atbraukuši nosvinēt vecākā 40 gadu jubileju. Vienkārši klienti, bez kaut kādiem rupjiem izlēcieniem vai prasībām, runīgi, jautri. Nodomāju kaut visi cilvēki, kas apgrozās saiedriskajā vidē, būtu tādi nesamāksloti, bez augstprātības un draudzīgi. Pasēdēja kādu brīdi un devās tālāk. Atgriezās viņi uz rīta pusi un jaunākais vīrietis paaicināja mani pie galdiņa, palūdza vai varu sastādīt kompāniju, piesēst un papļāpāt. Cilvēku bija maz palicis un laika papļāpāt man pietika. Sēdējām un runājām tīri tā par neko.

-Klau, Tu noteikti kādreiz atbrauc uz Angliju, izmitināšu. Tikai nepadomā ko tādu - man ir 2stāvīga māja, Tev būs sava guļamistaba, par kuru nebūs jāmaksā, bet man būs patīkama kompānija. Dzīvoju netālu no Londonas, varēsi apskatīt visu, kas interesē. - viņš teica, un to sakot (sēdējām uz dīvāna pie galdiņa ) kā draudzīgu žestu uzlika roku uz ceļgala. Un tad bija Klikšķis Nr2 no viena pieskāriena, neironu īssavienojums. Pēc šī klikšķa 4 gadus vairs negaidīju, bet jau pēc mēneša bija pasūtīta biļete uz UK, mans pirmais lidojums mūžā.

Ierodoties lidostā biju pamatīgi apjukusi, nezināju ne kur jāiet, ne kā tas viss izvērtīsies, bet, kad biju cauri muitas zonai, pie sagaidītājiem redzēju arī Klikšķi Nr2 un likās, ka pazīstu viņu jau veselu mūžību, tas bija kā satikt senu draugu.

Šis lidojums bija man pirmais, bet tālu ne pēdējais. Lidojumi turpinājās 6 gadu garumā. Viņš biežāk brauca uz Latviju, bet arī es ne vienreiz vien viesojos Anglijā. Arī bērniem tur ļoti patika. Patika ciemoties, bet dzīvot tur viņi teica, ka negrib. Protams, valoda cita, kā arī tad būtu prom no visiem tuvajiem, kas ir Latvijā. Šo attiecību laikā ļoti daudz ko apguvu. Galvenais jau uzdot sev jautājumus un apzināties savu rīcību. Sākumā mani tracināja, ka Klikšķis Nr2 vienmēr uzdod jautājumus, kāpēc es daru tā un tā, vai esmu apdomājusi savu rīcību. Tracināja, jo nezināju ko atbildēt, jo rīcības pa lielam tiešām bija uz nesaprastām emocijām bāzētas, ne pārdomātas un apzinātas. Ieslēdzās aizsardzības mūris un eža kažociņš uzleca mugurā momentā. Bet viņam pietika pacietības un iejūtības, lai turpinātu mani audzināt vārda vislabākajā nozīmē. Par savu apdomību un cenšanos piedomāt ar prātu dažādās dzīves situācijās tieši viņam esmu pateicīga.

Pēc 6 gadu lidināšanās no vienas valsts uz otru, protams, sāka iestāties pagurums. Nu cik tad var? Kas tālāk? Kāda attīstība? Man nomira tēvs un mamma palika viena ar manu māsu-invalīdi. Domas par to, ka varbūt tomēr varētu braukt uz Angliju dzīvot tika atmestas, jo prātīgi sāku apsvērt visu - saites ar Latviju bija nepārgriežamas, bet arī Klikšķis Nr2 šeit nīktu - tas nozīmētu krietni pazemināt savu sadzīves līmeni un tas ar laiku grauztu nost. Tātad perspektīvas nav.

Tagad joprojām sazināmies, ir kāds mazs darījums, kurā palīdzu, jo tā darīšana ir šeit Latvijā, un Klikšķis Nr2 joprojām ir lielisks draugs un atbalsts, kad kļūstu sievišķīgi vāja, jo pazīst manu sievišķīgo pusi labāk kā jebkurš cits un vienmēr atklāti un objektīvi izklāsta situāciju, kādu to redz skatoties no malas.

Arī puikas ar viņu joprojām aprunājas un ir pateicīgi par savām angļu valodas zināšanām, kas tieši ar Klikšķi Nr2 aizsākās, kad viņi iepazinās. Viņš atveda vairākas grāmatiņas un, redzot ka viņiem patīk, veda tās regulāri. Droši varu apgalvot ka Klikšķis Nr2 ir mans labākais draugs, tikai kā draugs. :)