Par galvām

Gribas palikt bez galvas. Vēlams, šovakar. Tā pavisam vienkārši un bez garas un liekas skaidrošanās. Biju jau aizgājis paskriet pa mežu, nolūkā atvēsināt amputācijai paredzēto sevis detaļu, bet kaut kā neviena pareizā augstumā pār taku novilkta makšķeraukla/stieple negadījās. Vai arī es neskrienu pareizā ātrumā – kas lai to zina.

Jebkurā gadījumā, kamēr vēl kāds nav sācis fujināt un kaunināt par suicidālām tieksmēm, kas gan man liekas humānekonomiski daudz saprotamākas un pieņemamākas nekā homicidālas tieksmes, paskaidrošu, kas īsti lēcies.

Kā jau minēju – šodien (šovakar) gribas palikt bez galvas. Ne tā, ka pavisam, pavisam, bet arī ne tā, ka gandrīz, gandrīz. Drīzāk, ja varētu, tad tā – uz vienu, pāris dieniņām. Matus jau mēģināju noskūt – nelīdz. Vajag laikam pavisam – bez galvas.

A, jā, solīju tak paskaidrot, kāpēc. Tad nu attiecīgi, kā jau prātīgākie no Jums būs sapratuši, viss sākās jau vakar. Un sākās kā vienmēr, pagalam triviāli – ar sievišķi. Sievišķi, ko satiku meža pļaviņā. Ne nu nejauši, ne jauši, vīri jau sapratīs, kā tas ir, kad uz meža pļaviņu ej it kā nejauši, bet satiec tur kādu it kā jauši. Nu, vai otrādi – nav svarīgi.

Tikai brīdī, kad es jau ar izpildīta pienākuma apziņu skrūvēju ciet bikšupriekšu, nejauši sastaptā dāma izspēlēja savu gambītu un sāka klaigāt – vai es pavisam esot bez galvas, viņa taču precējusies un vispār, un vēl, un vēl, un vēl. Par savu galvu, kā jau teicu, zinu tikai to, ka gribu palikt bez viņas, bet nekādi neizdodas, bet par viņu skaidrs tas, ka klaigāja viņa tur bez viena apģērba gabala.

Tad nu tagad – brīvprātīgie – kurš piesakās man palīdzēt tikt vaļā no galvas? Zāģa fotogrāfija obligāta. J

A jā, pats ieraksts ar kaut kā palicis bez galvas, tad nu – Sveiki visiem!