Jūra, zināt...

Kaviārs

Aleksandrs Pokrovskis

Atceroties Flotes ielu un attiecīgas pankūkas.

Mēs ar Voviku Kočetkovu, kamēr lādējām produktus, ievilkām nāsīs kasti ar sarkanajiem ikriem.

Nē, ne jau ar to Kočetkovu, kurš varēja galjunu piemīzt no iluminatora un līdz komingsam, bet ar to, otro, kurš uz mūsu kreisera bija mediķis, un reizi pilnīgā muļķa prātā izjāja pa flotes bāzes teritoriju ar zirgu. Gāja puisis rasainā, agrā rītā uz dienestu, un skatās – daļas teritorijā, migliņā ganās zirgs, nu, uzlēca viņš uz nepārnadža, bet pie tādiem izlēcieniem nepieradušais zīdītājs sāka trakot – vārdu sakot, viens hordainis pusi dienas kratījās uz otra, un galu galā tas, kuram bija uzpleči, saņēma rājienu no flotiles komandiera.

Bet te – lādējam produktus, un straumē pār bortu nāk kastes, maisi un pakas, plūst pa klājiem un gaiteņiem uz kambīzes pusi. Un te nu mūsu atstraumē uzpeldēja kaste. Atveram, skatāmies – kaviārs.

Bet kasti jau pazaudējuši – meklē.

Protams, mēs varējām atzīties – sak, tā un tā, sirdsapziņa sāka tirdīt, un citas muļķības, bet te nu mūs skaudība pārņēma savā varā.

Jo vairāk tāpēc, ka mūsu intendants ir žuļiks un blēdis, un tāpēc mēs nolēmām – lai viņam arī vienreiz izdara gauži.

Kā viņš to kasti pēc tam meklēja – pašam slienas līdz potītēm, un mums pat palika neērti, raugoties no malas. Bet neko, izturējām augsta mērķa vadīti – lai reiz tas žuļiks arī saņem pelnītās piepes.

Bet pa to laiku vecākais palīgs jau bija sagatavojis mezglotu līni, un bocīti ar sālsūdeni. Un, kamēr škertiņš svilpoja pār intendanta piekto punktu, mēs šai svilpšanai pa virsu uzkodām ikrus, jo nolēmām noēst tos līdz pēdējam graudiņam.

Beidzās ar to, ka Vovčiks mani lūdzās: „Vasja, nu noēd vēl kaut karotīti!” – bet es viņam: „Nelien, vecīt! Nu nevaru vairāk!” – bet tomēr ēdu.

Un pēc tam mēs nakts vidū tukšās bundžas mīcījām plakanas un pašrocīgi apbedījām – jo tādās lietās var uzticēties tikai pats sev.

Bet intendants dabūja rājienu, ko mēs ar Vovčiku (viņš, kamēr ēd, visu ģīmi ar ikriem vienmēr nosmērē) vienbalsīgi atbalstījām.

Jāsaka, kaviārs vispār ir viena draņķīga padarīšana. Kad to ēd, šis aizķepina rīkli tā, ka tikai ar burgundieti var kā nebūt izskalot.

Tak mēs jau nebijām no muļķu mājām, un savlaicīgi arī burgundieti sašvilpām.