|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| ola4, 11-09-2014 19:05 |
|
9 |
|
Degsmes kvēlas mani pārņēma un saprāts, kas to neatļāva...skūpsts, ko es varēju dot, bet...vienmēr ir kāds "bet", "ja", vārdi, kuros es apkauju savu sirdi un lieku saprātam gūt uzvaru. Uzvaru, kura tā nav pelnījusi, jo dēļ tās es kaut ko pazaudēju. Pieaugot, cilvēks mazāk ieklausās savā sirdī...nē, tad labāk palikt bērnam mūžīgi. Redzēt visu viņa acīm, priecāties par jebkuru sīkumu, redzēt tikai skaisto un nekādu "bet". Bet ...atkal, ja es būtu bērns , ko es darītu, ja tevi nebūtu saticis...saticis un sajutis, kas ir....lai to zina tikai mana sirds. Sirds, kura nebija gatava tam kā bērns, kas nebija gatavs pieaugt. Tā pierada un saprata kāda tā ir....Un tad sirds tika sagrauta un izmesta grāvī, jo viss, kas bija tik ātri pārņēma citu lidojuma galapunktu. Tā tika sasista...nokļuva katastrofā un pazuda bez vēsts. Paliks saprāts, atmiņas un mīti saprāta dziļumos par to, kas varēja būt, notika...un pazuda bez vēsts. Dažreiz saprāts saņēma vēstules no pazudušās, bet saprāts nevēlējās tās lasīt...Tā sirds tika aizmirsta un pieaugušais tēls bija palicis viens. Viens ar vārdiem "bet", "ja"...Ar vārdiem, kas pārņēma un pazudināja. Degsmes kvēlas noplaka un sirds liesma nodzisa....Skūpsts, ko es varēju dot, bet...pazuda bez vēsts. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
