gājputni aizlaižas rudenī... Elisevina lēnām pagriezās un devās atpakaļ. Viņa vairs nemanīja vēju, nemanīja nakti, nemanīja jūru. Viņa gāja un zināja, kurp iet. Tikai gāja. Brīnišķīga sajūta. Sajūta, kad liktenis paveras, kļūst par skaidru taku, par nepārprotamām pēdām, par drošu virzienu. Nebeidzams tuvošanās mirklis. Tuvoties. Kaut tas nekad nebeigtos. Atdot sevi lktenim. Saviļņojums. Vairs nav ne šaubu, ne melu. Zināt, kurp iet. Un aiziet. Lai arī kāds būtu šis liktenis. fragments no A. Baricco "Okeāns Jūra" http://herraizsoto.com/works/2009/labuat/soytuaire/ |
