Atspulgs

Braucot vilciena, no Rīgas uz Valgu, pusceļā ieskatījos logā, caur kuru vairs nekas nebija sakatāms tumsas dēļ, vienīgais,ko tur ieraudzīju, savu atspulgu, kas lūkojās man pretī ar tukšu skatienu. Man pretī skatījās dzīves izmocīta jauna sieviete, uz aizmuguri atglaustiem matiem, kuros rotājās sirmums. Man riebjas skatīties spogulī, bet šoreiz es vēroju savu atspulgu kā svešu cilvēku, kurš skatās uz mani ar jautājošu skatienu.

Vagons bija gandrīz tukšs, tikai viens pasažieris, kaut kur pa vidu sēdēja, bet es pievērsos logā esošajam telam, un meklēju atbildes uz jautājumiem, kurus es pat domās nevarēju uzdot.. Galva tukša kā izslaucīta, nevienas domas ne labas, ne sliktas, tikai jautājums: "Kāpēc?" Mēģināju izteloties kādu notikumu, bet man neizdevās, vienīgais, ko redzēju sev līdzīgā tēlā, kas skatījās uz mani tieši tad, kad paskatījos logā, vainas apziņa, skumjas un grumbās sarauta piere. Kas viņa bija? Vai tiešām ta biju es?

Atspiedos pret atzveltni, paskatījos pa logu, bet man pretī skatījās sieviete, kura man likās sveša, tikai šoreiz viņa bija miglaina, gaismā varēja pamanīt plankumus un švīkas, ko bija atstājuši mazāki pasazieri.

Pēdējie pasažieri sāka čubinātie uz izkāpšanu. Lai nu kā, bet man gribējās zinat, ko domā ši sieviete logā. Viņa domaja par pagātni. Viņas dzīvē viss itkā bija kartībā, bet vienalga viņa domāja par pagātni. Atkal paskatījos pa logu un ieraudzīju skatienu, kas liecina par sāpēm, kas turpina sāpēt, kas nepāriet, un, iespējams, nekad neparie.

"Lugaži, nākama pietura Valga," atskanēja balss vagonā, ar skatienu pavadīju pedējo pasažieri un pievērsos logam, bet tēls, kas man likās tik pazīstams, un tomēr tik svešs, raudzījās mani ar tuksu skatienu un bezjēdzīgu sejas izteiksmi, kas neliecina ne par ko, ja nu vienīgi to, ka galva ir tik tukša, itkā taja būtu pabijis viesulis, un iztirijis visas domas, atstājot neziņu, apmulsumu, sāpes un nožēlu, pārmetumus, vainas apziņu, un citus draņķus no ārpasaules....