fargo: ja ne par rakstu, tad es jau ne pirmo gadu meklēju atbildes uz jautājumiem. un tas notiek ļoti pamazām un pamazām visās jomās. no sadrumstalotas bezjēdzības racionāla mozaīka veidojas lēnām.
man liekas, meklēt atbildes ir svarīgi, atšķirībā no ikdienas karuseļa, kurš nav nesvarīgs, bet turpina griezties ar vai bez cilvēka līdzdalības. līdzīgi ka kāpu smiltīs grims cilvēka kājas. scēna būtisks ir virziens, mērķis. kāju grimšana smiltīs ir nebūtiska, neizbēgama, bet arī nebūtiska pati par sevi.
daudz lasot vēsturi, šādus un tādus filosofus, pēdejo dekādi Bībeli, ir kļuvis acīmredzami, ka visi vēsturiskie procesi ir gribas nevis apstākļu sakritības rezultāts. kā līdzībā ar brišanu caur kāpām, ceļā var gadīties nejaušības, bet virziens uz mērķi ir nodoma vadīts.
un tā, neizbēgami uzprasas jautājumi, sākumā neskaidri, drīzāk kā nojauta. ar laiku tie kļūst skaidrāki un tos paliek iespējams jau definēt.
un jo globālāki ir procesi par kuriem ir interese, jo izjaukta mozaīka sastāv no ekponenciāli lielāka daudzuma daļām. to nav iespējams aptvert ka vienotu bildi. no sākuma ir javeido atsevišķi lielās ainas fragmenti, vieglāk to ir panākt ar marginālām daļām. kad tās sāk līdzīnāties saprotamai ainai, tās viena ar otru korelē, tām ir noteikti štrihi, bet kopainas vēl nav.
lūk.
es tuvojos kopainai. bet es varu iztēloties gala rezultātu jau tagad, kā trendus, kur katra jau visumā skaidrā aina lielajā mozaīkā atrodas.
tikai nevaru vēl prezentēt kā loģiski izkartotu secību sev. es runāju par cilvēces vēsturi, par savu izpratni par to.