|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| angel, 06-02-2014 11:17 |
|
11 |
Enģelis mans.Eņģelis.
Tu taču zini,ne jau vienmēr,Eņģeļiem bijuši spārni balti.
Ne jau vienmēr kā prinči tie skaisti un stalti,
Lielām zilām acīm,bērnu sejām tik skaidrām.
Kā savā iztēlē reizēm mēs gaidām,
Tikai paši to nepamanām.Diemžēl!
Ikdienas dzīvē kāds nostājas blakus
Kluss un mierīgs vārdus sakot.
Kad priecājies,kāds klusi ar tevi smaida,
Kad grūti,ar tevi lūgšanas skaita.
Pa ceļa grumbām uz rokām nes tevi,
Un pasargā mūs no pasaules ļaunās.
Kad raudi,viņš noslauka katru asaru tavu,
Bet mēs pat reizēm nepamanām viņu.
Uz Dievu tik saucām:,,Pasargā mani!
Kur esi Tēvs? Kādēļ nedzirdi mani?"
Uz debesīm savu skatu tik raidām,
Baltiem spārniem Sargeņģeli gaidām.
Bet Eņģelis dzīvo tepat starp mums.
To Tēvs jau pirms gadiem iedevis mums.
Vien Eņģeļiem nav to spārnu balto,
Gaisma no viņa acīm tik mirdz,
Bet miesa to neredz,to sadzird tik sirds.
Un mēs savu Eņģeli spītīgi raidām,
To ar mirdzošiem,sniegbaltiem spārniem gaidām.
Skrienam pa dzīvi,klūpam un raudam,
Un pat nepamanām ,kāds nes mūs uz rokām savām
Klusiņām vienmēr mums blakus stāv kāds,
Apskauj un samīļo,kad samulsis prāts.
Bet mēs tādu ar sniegbaltiem spārniem gaidām,
Tēva doto Eņģeli projām raidām...
Un tā katram no mums,tāds īpašs Eņģelis savs...
Varbūt kā ziedu Feja,varbūt kā ķēķa Rūķis,
Varbūt kā Draugs,kas atnāk nakts stundā,-nestundā,
Kā Eņģelis,bet Tavs. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
