Dienasgrāmatas (blogi)

Šauras, pielijušas ielas.

Nomācoša sajūta velk pie bruģa aizvien spēcīgāk.

Tumša, sasodīta vārtrūme.

Skatiens apstājās pie netīrākā stūra, suns.

Tur sēdēja suns, likās piedzēries, knapi spēja sevi noturēt uz priekškājām.

Vai var būt kas vēl nožēlojamāks?

Noplucis, izmircis, liekas kāda govs viņu aplaizījusi,

Spēcīgā elsošana neļauj aiz sāpēm smilkstēt,

Brīdis, kad saproti, tās ir beigas.

Acīm mēdz būt nekrāsa, elpai – izelpa, sirds- tā gan klapē pa visu ķermeni,

Nav daudz laika palicis, tas mirklis ir episks, nāvējošs...

Suns apgāžoties atguļas, elso aizvien klusāk......

Nervi iedod pa stīgām pēdējo gala akordu,

Vai cilvēks......

Līdzīgi, tāpat....

Arī...

Vai dēļ viņa kāds......