Zefīri....

Vakar iekūlos nepatikšanās. Lielveikalā. Sīkumu dēļ… Salicis groziņā sev nepieciešamās preces, stāvu rindā pie kases, un vēroju publiku. Tantuki skaita vēl esošo valūtu, un cenšas aprēķināt nākošā gada apkrāpšanas koeficientu. Garlaicīgs skats. Pievēršu uzmanību vienam zellim. Vecumu grūti noteikt. Apmēram 10 gadi. Izliekas, ka aizrautīgi pēta veļas ziepju klucīšus, bet veiklām kustībām attaisa zefīru iepakojumu, sagramsta tur vienu, un iemet sev mutē. To redzot, atcerējos vienu, ne īpaši senu notikumu, kas risinājās laikā, kad mūsu valsts galvenais simbols vēl bija sarkanā krāsā, ar tur attēlotiem diviem, dzelteniem, savstarpēji nepielietojamiem mājturības rīkiem.

Atcerējos un iesmējos…. Pašam likās, ka klusi, bet kļūdījos. Man, savu uzmanību pievērsa Lielveikala Apsargs. Skatiens tāds…… kā kārtīgi audzinātam sunim, ieraugot virtuves stūrī noliktā slapjā lietussarga sastrādātās blēdības. Klāt neskrēja. Mīņājās un blenza uz mani. Kad biju par pirkumu godīgi norēķinājies (jutu, ka ziepes būs, un pat paņēmu iepirkumu čeku), paaicināja mani savā ofisā. Laimīgas izklaidības dēļ, kabatā bija palicis arī manas identitātes dokuments. To nopētījis , apvaicājās par maniem, tik neadekvātiem jautrības uzplūdiem. Es centos iestāstīt, ka man iesnas, un reizēm šķaudiens izklausās pēc smiekliem. Neliels, toties neārstējams dikcijas defekts. Salīdzinājis pirkuma čeku ar maisiņa saturu, teica- „laimīgu ceļu” un palaida vaļā. Nu man beidzot skaidrs no kurienes apsargi rodas .

Ja jau iepriekšpieminētais Apsargs šīs rindas lasa(ko gan ļoti apšaubu. Apsargiem iepazīšanās portāli nav jāapmeklē. Darbs tāds. Pēti profilus kādus gribi, un cik gribi. Statistika nav jāabonē. Lai tikai pamēģina neapskatīt!!!! Un kur tad vēl idiotiskie komentāri…! ), tad man ar to, jau pieminēto zefīru našķi, nav nekā kopīga. Neesam pazīstami.

Bet nu pie galvenā. Par zefīriem.

Visa jautrība notika busiņā. Maršruts: Rīga – Liepāja. Par busiņu gan to grabošo kasti varēja nosaukt tikai tās konstruktors,vai kāds, kas apveltīts ar izcili bagātu fantāziju. Vecais RAFiņš… Koka Ikaruss. Toreiz bija ikgadējas pašdarbības kolektīvu tarifikācijas skates. Vienā no tādām, kā leģionārs, piedalījos. Pārējie mazpazīstami. Busiņā mēs četri spēlmaņi, kluba direktore un šoferis. Nu jau atpakaļceļā apspriežam tikko paveikto un redzēto. Direktore, jau stipri pārziedējusi dāma, sēž blakus šoferim..tas tāds galīgi dīvains puikiņš. Cik var noprast, tad direktorei tādi patīk. Abi kaut ko dūdo. Tekstu saprast nevar. Šoferim gan intelekts tikai viņa busa kardāna garumā, jo saruna vairāk atgādina direktores monologu. Pasmaidām par šiem un neko vairāk. Pašiem mums pēcdarba alko un arī proletāriskas uzkodas. Šoferītis nedzer. Uz motora pārsega improvizēts galdiņš. Divām personām. Romantika. Iztrūkst tikai ziedi un sveces… Busiņā pustumsa..Motors rēc, direktore jautri čivina, bet šoferis kā tāds teļš, tikai neartikulēti īd. Vakars jau. Braucamrīks nav no nadzīgākajiem..Nepilnas piecas stundas un mēs mājās. Kraujam ārā aparatūru un apsmaidām šoferi.. Ar kādiem našķiem direktore uzmākusies? Zefīri esot bijuši… Pirmo reizi ēdis tādus. Paņēmis no kastes vienu… esot bijis tāds apaļš un nedaudz čabējis… Sākumā garša laba.. vēlāk gan tikai pēc papīra… Līdz Saldum zelējis, bet tad apnicis un spļāvis ārā. Direktore gan daudz noēdusi. Izrādās, ka šoferītim tikusi tika labi izlietota un sagumzīta salvete.

Nav ko tumsā našķoties!!!!