Nu nekas tāds....Saule debesīs un zelts mutē. Nu it kā jau nav nekas īpašs noticis. Ne ceļojums, ne jaunas mega atskārsmes. Vnk biju laukos...Kā ik nedēļu. Kā ik cik vien varu. Nu rudeni pasmaržot. Un tā nu gadījās, ka auto noplīsa meža vidū. Un arī tas nav nekas īpašs. Nu tehnika mēdz noplīst. Bet ir sakarīgi kaimiņi, kas piepalīdz. Un tā nu tuvākās mazpilsētas auto servisā ārstējās mana mašina. Un ceru, ka vien pāris dienās tā vaina tiks izdakterēta. Un nu man ieilgst laukošanās par pusdienu un vienu nakti. Tā kā bez kamoliem nekur neizbraucu, varu sēdēt siltumā un adīt... Aiz loga tumsa un rudens. Bet priekšā televizors. Nu nav jau tā, ka nevarētu to izslēgt. Bet nu neizslēdzu. Un nāk atmiņā tie laiki, kad manās mājās arī bija šī kaste. Izskatās, ka pa šiem gadiem nekas nav mainījies. Tāpat nāk smiekli par reklāmām. Un kāpēc Banderasam (Ja tas ir viņš. Bet varbūt līdzinieks?) vajadzētu sarunāties ar ēdienu atlikumiem zobos pa visu pasauli? Un cik ļoti beznaudā jābūt, lai piekristu tādam piedāvājumam? Bet ne par to es te. Un tā nu par Sauli uz zeltu. Jāceļas man 5:00, lai tiktu uz autobusu, kas aizvedīs līdz mazpilsētiņai, no kuras autobuss mani uz Rīgu vedīs.Jābrauc. Ko padarīsi. Tak jāstrādā arī! Nevar jau bez mitas rudeni mežā smaržot. Diemžēl. Tad nu dodos piķa nakts melnumā pa meža taciņu, pa celiņu, pa ceļu, pa šoseju autobusu gaidīt. Sajūtas sirreālas. SMARŽO. Pat liekas, ka spēcīgāk nekā dienā. Nu tas rudens, pēc kura smaržām tak braucu. Liekas, ka pasaule apstājusies (vai kā teica Ziedonis, izgāzusies no eņģēm) un esmu tikai es... Autobuss parādās. Un kā par brīnumu ar visu šoferi. Man jau likās, ka VISI guļ un ka jāstūrē būs man pašai. Mazpilsētiņā cilvēki pamazām piebrauc, tiek pievesti, pienāk....Autoostas te nav. Un labi vien, ka nav. Svaigs gaiss visapkārt. Tumsa un pilsētiņas laternas...Viegli, viegli līst. Pat ne līst, bet migla birst... ..Un kāpēc visi šie cilvēki neguļ siltās gultās? Un kāpēc visiem vajag Rīgu? Kāpēc nepaliek smaržigajā rudenī? Autobuss piekāpj pilns un dodamies...Tumsā. Un te nu es sāku domāt par to, kas izdomājis, ka ``Rīta stundai zelts mutē``. Un kāpēc mutē? Bet varbūt, ka tas zelts ir tam rītam tad, kad Saule lec? Domās mēģinu savu gadu skaitu pareizināt ar 365, lai zinātu cik saullēktus ( laikam labāk būtu šito salikteni atsevišķi Endzelīns izdomājis. Labāk un patiesāk sanāktu ``Saule lēkts``) teorētiski varētu būt sagaidījusi, redzējusi, sajutusi...Ārprāts!!!! Daudz. Bet esmu visā mūžā redzējusi to Sauli lecam reizes 5. Nu varbūt, ka 8. Esmu absolūts vakara cilvēks. Taču zinu, saprotu un tajās retajās reizēs IZJUTU, ka tas ir tā vērts.. Saulrietu skaistumu esmu daudz vairāk sajutusi, protams. Bet es par to zeltu. Pirmkārt aizmigu braucot. Sāka jau aust viegla gaismiņa, kad pamodos to zeltu sajust. Saule tā arī neuzlēca. Tas ir uzlēca, bet ne mums Zemes cilvēkiem šajā vietā. Mākoņu jumts bija pār mani, pār mums, pār Rīgu un ceļu turp... Saules nav. Zelta nav. Esmu galā. Bet ar mani TAS ir noticis. Nakts, Tumsa, SMARŽA. Un pat Banderass ar visu to ārprātu televizorā. Dzīvojam tālāk. Ir labi. Ir pavisam labi. Tikai kāpēc VISI uz Rīgu brauca? Nu kāpēc nevar dzīvot TUR. Tur, kur smaržo nakts. Es labprāt mainītos. p.s. Vai, cik gari sanāca! |
