joprojām 16...

Manas draudzenes mēra baltās princešu kleitas un laiž pasaulē apaļus, bezzobainus bērneļus. Mani draugi meklē dzīvokļus jaunajos projektos ar glīti apcirptiem pagalmiem, ņem līzingā aifonus un iemaina sapņus par izrūsējušām huļigankām pret saprātīgiem ģimenes auto ar vietu bērnu sēdeklītim un sunim. Piepīpētos pagraba bārus darba dienu vakaros un vienas nakts meitenes aizstāj veselīgs rīta skrējiens un tvaicēti dārzeņi ar kuskusu un visu neprātīgo sapņu piļu vietā tiek būvētas karjeras.

Bet man joprojām ir sešpadsmit.

Joprojām gribas nopirkt vienvirziena biļeti un ar mugursomu plecos klīst pa kādas svešas valsts savādajiem nostūriem. Iesūkt sevī lielceļa putekļus, ieelpot svešas miesas, svešas valodas smārdu, mērcēt netīras kājas strūklakās un pārtikt no benzīntanka sviestmaizēm. Joprojām gribu dejot pie pārāk skaļas mūzikas starp neona gaismām un sasvīdušiem, puskailiem ķermeņiem, kas uz to vienu nakti pieder visiem un nepieder nevienam. Sagaidīt sauli uzlecam Brīvības ielas galā un dodies tai pretī kā Dullajam Daukam, tikai bez laivas, bet arī bez bailēm. Gribu būt slavena, rakstīt dzeju un dzīvot jumta istabiņā kā visi lielie un nelaimīgie rakstnieki. Smēķēt vienu cigareti pēc otras un degt, un degt tik spoži, lai ap mani mūžam riņķotu kodes. Joprojām sapņoju tik lielus sapņus, ka knapi pietiek vietas pašai savā galvā.

Mani draugi man stāsta par siltumu un mājām, par vakariņu gatavošanu un simtiem svarīgu sīkumu, kādēļ piedzīvojumiem ir pagaidām jāizpaliek. Un es klausos šajos stāstos kā tūkstoš un vienas nakts pasakās, bet varbūt kā nedaudz pabalējušās atmiņās – kas to vairs zina. Viņi līdzjūtīgi smaida un sniedz gādīgus padomus. Es māju ar galvu un izliekos, ka klausos. Man nav grūti būt vienai.

Manā galvā ir vesels Visums. Miljoniem sinapšu šaudās kā mikroskopiskas supernovas un prātā vienlaikus ritinās simtiem stāstu, tūkstošiem dzīvju. Es joprojām gribu visu zināt. Apmērcēt kāju pirkstus kvantu teorijās, izlasīt Džeimsa Džoisa biogrāfiju un nolemt beidzot nonākt arī līdz Ulisam. Noskatīties van Goga dzīvi un no visas sirds apņemties aizbraukt uz Holandi un iebrist labības laukā viņam par godu. Man šķiet brīdī, kad mēs vairs negribam zināt lietas, mēs zaudējam savu cilvēcību. Gliemezi taču neinteresē Higsa bozons vai Bēthovens. Gliemezi neinteresē kāpēc viņš ir. Gliemezis neraksta salkani pretenciozu blogu par dzīves jēgu un esamības skumjām.

Man joprojām ir sešpadsmit un es gribu visu. Es gribu visu zināt. Gribu visu redzēt, visur aizbraukt, visu piedzīvot. Es negribu apstāties – pat ne uz tik ilgu laiku, lai paēstu brokastis gultā, klausītos kā kādam darbā gāja vai meklētu jaunas tapetes viesistabai. Man joprojām ir sešpadsmit un pasaule man ir mūžam pie kājām.

(c) Luīze Lismane