Pāršķiru lapu dzīves grāmatā savā,
Lai pagātne paliek tur, kur tā ir.
Kā izlasīts stāsts manu atmiņu velvēs,
Kas jaunu neko nespēj vairs dot. Sāpes un prieks, mīla un naids,
Viss jau ir bijis - tam nozīmes nav.
Atlaižu pagātni, jaunu lappusi šķirot,
Zinot, ir priekšā vēl nelasīts stāsts. Stāsts, kura ievadu rakstu es šodien,
Nezinot, kādas beigas tam būs.
Ar saviem priekiem, rūpēm un raizēm,
Mīlestības piepildīts, ceru tas kļūs. Viss tas ir manī - pagātne, nākotne,
Ceļš, kuru bruģēju tikai es pats.
Lai dzīves grāmatu izlasot savu,
Varu bez nožēlas laimīgs es būt.
/Egils Dambis/ |
