|
Ezers bija joprojām vecajā vietā.Laikss bija sākumā izcils,pēc tam-vaivaivai,kāds.Tomēr sanāca pabildēt,ieairēt ezera vidū un klausīties putnu balsis-meža baloži,dzeguzes,kraukļi,dzērves un milzīgs sīkputniņu koris.Pēdējā naktī,kad auroja vējš un lielas lietus lāses draudīgi dārdināja telts jumtu,gulēju un domāju par cilvēka niecību stihiju priekšā.Lai arī no dabas izpausmēm šķīra tikai divas plāna auduma kārtas,jutos reizē gan mazliet neomulīgi,gan arī pasargāta.Bet ezers bija skaists-gar krastu daudz ūdensrožu(liekas,ka tik daudz nekad neesmu līdz šim tur redzējusi),vidū tumšs ūdens,ko gan saule zeltīja,gan debesis sudraboja,gan vējš un lietus rakstiem rotāja. |
