Kas tad sunim asti cels....

Šodien ar mazmeitu sēžam manas bērnības upes krastā uz akmeņiem un sildāmies. Pienavas upīte no laika gala ir bijusi ar pavēsu ūdeni, jo ļoti avotaina. Ūdens gan tikai vardei līdz ceļiem, bet sešgadīgam meitēnam pietiekami daudz lai drīz vien pārvērstos par lāsteku. Tāpēc esam uztaisījuši pārtraukumu pirms otrās tūres. Runājamies. Šoreiz par svētkiem un mācīšanos. Aprunājam radus .

Katrīn nākošnedēļ dzīvosim vienos priekos: Vitiņai izlaidums, Ievai arī. Lielās meitenes izmācījušās augstās skolās un nu varēs strādāt .

Vai viņas tagad ir gudras?- jautā Katrīna.

Protams, saulīt.

A mana mamma arī ir gudra?

Tava mamma ir veselas divas skolas beigusi un darbiņš arī ir, tātad ir gana gudra- atbildu.

A tu opi arī esi gudrs?

Es , saulīt , esmu pats gudrākais.

Tas labi, opi, bet es vēl iešu pabradāt.

Jauki, ka vismaz kāds tev tic uz vārda. Sīka faktu sagrozīšana, bet cik patīkams rezultāts.