|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Faremi, 09-06-2013 22:40 |
|
10 |
|
Vasara! Ķeram siltumu, ķeram mirkļus, ķeram prieku un elpojam. Elpojam mierīgi, kad vakarā saule lēnām ieduras meža galotnēs, un lūkojamies tālāk, cenšoties domās izskriet tos ceļus, kurus nebija lemts izstaigāt šodien, bet būs iespēja mērot rīt. Uzkaisīsim vakardienas spļāvienam sauju savas sirds gaismas putekļus, lai uzsūcas rūgtums un aizvainojums...un rīt jau atkal būs cita diena, citi vārdi ...un sapratne par to, kāpēc... Kāpēc mēs saņemam spļāvienu tai vietā, lai baudītu sava EGO triumfa stundu. Iet laiks - nāk padoms. Ir problēmas, bet ir arī paņēmieni, kā viņas risināt. Saule nestāv uz vietas ne mirkli, arī laiks neapstājas, kaut ir brīži, kad gribas kliegt: "Mirkli apstājies, jo tu esi tik brīnišķīgs!" Nu kāpēc tas neapstājas? Kaut varētu to, kā pērli iesiet kaklā tuvu pie sirds! Bet nē! Mirklis ir... tu ieelpo un...pēc brīža - tikai atmiņas. Kaut vairāk mums būtu šie skaistie mirkļi, jo no atmiņām jau arī var savērt krelles un tad kā Rožu kroni virpinot starp pirkstiem, noglaudīt patīkamā laika pērles. Taču ir tādi samudžinātie notikumi, kuri ir krājušies, krājušies un vienā brīdi sāk smirdēt, kā sastāvējušās samazgas. No tām gribētos tikt vaļā, vienkārši iemetot bedrē, uzberot zemes un vēl virsū uzveļot akmeni, jo bēdas jau latvieša cilvēks mēdz nodziedāt zem akmens. Bet vai tā var? Vai tas ir iespējams? ??... Var gan! Daudzi ir mēģinājuši un ir sanācis. Ne par velti mums ir tik daudz brīnišķīgi iekoptu akmens dārzu, kuros zied visskaistākās puķes. Un paskatieties, kas par varenu dziedošu kori vienā elpā dzied Dziesmu svētkos no tribīnēm. Kad vairs nav kur likties no smagām domām, no tā, ka esi nesaprasts, no tā, ka esi dusmīgs tikai tāpēc, ka esi dusmīgs un tādēļ jūties ievainots, ej un roc, un dziedi, un stādi puķes, liec muskuļiem savilkties piepūlē, liec elpai pārvērsties dziesmā. Domas sakārtosies un problēmu mudžeklis lēnām būs izvijies un sakārtojies jaunos ceļos, kuri spēs aizvest uz vietu, uz laika mirkli, kurā vari mierīgi elpot, lūkojoties vakarā saulē, kas lēnām ieduras egļu galotnēs, spējot būt mierīgam, bez pārmetuma, bez nožēlas ar gaismu sirdī un domās. Un kad tas būs tā, mēs saķersim šo mirkli un sauksim: "Mirkli, apstājies, jo tu esi tik brīnišķīgs!" |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
