Baltijas danču naktis jeb...

...nedejotājs dejotāju diez vai sapratīs. /c/ :)

Līdz šim biju domājusi, ka līdz spēku izsīkumam un sāpošām kājām var nodejoties tikai kādā salsas festivālā (trīsdiennieks vai piecdiennieks, kā nu kuro reizi sanāk)...

Izrādās, biju pavisam aizmirsusi par mūsu nacionālajiem dziesmu un deju svētkiem. Laikam tāpēc, ka pēdējoreiz tādos piedalījos pirms gadiem desmit, ja ne senāk. Bet šīs nedēļas nogales danču pasākumi atsauca atmiņā to, kā ir griezties trakā virpulī apkārt zālei, jestru muzikantu spēles pavadībā, kā ir dziedāt (vai vismaz dungot - manā gadījumā) līdzi teju visām tautasdziesmām un ne tikai, un, galu galā, kā tas ir - kopīgi izdancot gan goda soli, gan visādas kadriļas, gan vienkārši kopā.

Mja, lai kāds dienvidnieku gēns manī arī nebūtu, tomēr esmu un palikšu latviete (= sēliete) pēc izcelsmes un arī pārliecības. Tas gan nenozīmē, ka kļūšu viena no vēsajiem ziemeļniekiem - tumši brūnās acis, karstā sirds un kāre arī pēc latino dejām man to vnk neļaus. Bet ir labi tā pa īstam apzināties savas saknes, un ticiet man - pēc tādiem dančiem (jeb t.s. tradicionālajām dejām) neviens nepateiks, ka senie latvieši bijuši "sēnes" un mācējuši tikai strādāt...:)