Zirneklis

Jāsaka, ka attiecībās ar zirnekļiem man nav tādas vienotas koncepcijas. Man nepatīk, ka viņi ar saviem tīkliem aizstaipa visus griestus un logu ailes. Reizēm es baros, baros un tad ņemu un ar birsti vai putekļusūcēju iztīru visu bez žēlastības. Tas no vienas puses. Bet no otras – kad es paskatos, cik daudz mušu viņi ir apēduši, tad reizēm es viņiem pat uzsmaidu. Bet viens no viņiem man jau ir kļuvis par draugu. Viņš ir iemājojis pašā loga kaktiņā un gluži kā kāds NATO ģenerālis izlicis savus gan tuvās, gan tālās darbības operatīvās un stratēģiskās darbības ieročus. Savus upurus viņš apēd bez žēlastības, un es tikai ik pa laikam uz palodzes ieraugu jaunu mušas vraku. Bet pēdējā laikā viņš it kā nebija manīts. Vai nu uz rudeni radies mušu trūkums, vai arī pats nolēmis laisties ziemas miegā, bet jebkurā gadījumā es jau sāku pēc viņa ilgoties. Beidzot nolēmu rīkoties: blakus istabā noķēru mušu, bet tā rūpīgi, lai pārāk neievainotu, un tad to iemetu zirnekļa tīklos. Un ne jau pašā tīklu biežņā, bet tā patālāk, viņa, ja atļauts teikt, stratēģiskajā zonā. Zirneklis bija klāt momentāli. Vispirms no pieklājīga attāluma novērtēja situāciju un ļāva tai mušai iztrakoties, tad ik pa brītiņam pieskrēja tai klāt un acīmredzot uzmeta kādu jaunu pavedienu. Kad muša bija nomierinājusies, viņš tai pamazām sasaistīja kājas un spārnus, tad pagāja maliņā atpūsties, un tikai pēc laba brīža piegāja klāt, un nostiprināja dažu labu valdziņu. Es, protams, nevarēju visu šo operāciju novērot no sākuma līdz galam, jo tā vilkās kādas divarpus stundas. Kad muša bija kārtīgi ievīstīta, zirneklis kādu laiku lika viņai mieru, līdz beidzot piegāja klāt, vairākas reizes iekoda un droši vien salaida iekšā savu indi un atkal aizgāja projām. Tikai varbūt pēc pāris stundām viņš to mušu atbrīvoja no tīmekļa pavedieniem un aizstiepa līdz savam midzenim. Krietni atpūties, viņš ķērās pie maltītes un mielojās visu vakaru, līdz beidzot tā muša bija notiesāta. Tad viņš ielīda savā migā un tur arī palika. No rīta ieraudzīju, ka tukšais mušas vraks bija nosviests uz palodzes. Noķēru vēl vienu mušu un atkal iesviedu tīklā, bet zirneklis par to vairs nelikās ne zinis. No tā var spriest, ka zirnekļi barības rezerves neuzkrāj un dzīvo pēc principa, Viļa Plūdoņa vārdiem runājot, - kad vēders pilns, tad pietiek! Paskatīsimies, kas notiks tālāk.