Dienasgrāmatas (blogi)

velti cer nāvi

kājās stāvot sagaidīt

tīklā ķerta zivs

medus kūst lūpās

brīdina viršu rūgtums

naktī lācis nāks

zāle, kad pļauta,

ganīties sapņu pļavā

ilgojas zirgi

pasaule smejas

kristāldzidra sieviete

ledū iesala

viss plūst, viss mainās

vien nāve noturīgi

iedvesmo mani

kaut kur starp sapņiem

ko daudzi par dzīvi sauc

garlaicība mīt

esmu tik skaista

un pilna noslēpumiem

stikla lode es

akā iekrīt stars

mēness gaisma no debess

aizejot paliek

klusumu sajust

kā kliedzienu, kad naktī

upē vārdi slīkst

ūdenskritumā

pusceļā iesalst pile

jūru nesatiek

zieds uzziedējis

krāšņi spelgonī baltā

nāk nosalt laimīgs

klusi raudāja

nakts rīta nobijusies

sapni pazaudēt

ja pārliecināts,

tam otram tā labāk būs,

neatvadies-ej

kādas maigas tās

tavas rokas uz kakla

apskaužu zirgus

ceļš bez akmeņiem

tas brauciens debesīs

ar sapņu zirgiem

tu manī maigi

kā gaisma laužas naktī

palikt nevarēji

nedāvā laiku,

gultā ,ko vadi manā,

dāvā man sevi

uzspēlēts vēsums

kā ledus gabals saulē

sevi nogalina

melnais ir baltais

kas pēc mīlas pelēku

ikdienu krāso

dīvaini auksta

klusuma sajūta milst

tukšums deg plaukstā

balti gulst glāsti

raušot lāses no vaigiem

pieskarties priekā

ja satiec kādu,

zini, viņš vienmēr nācis,

tevi izmainīt

vien domās esmu

brīvs lidojumam sevī

aizlauztiem spārniem

ņemt negaidīti

to ,kas gaidīšanas vērts

liktenim spītēt

tas nenomaldīsies

to neviens neiekāros

jo tas ir tik mazs

pagātnes ēnas

šodienas sauli meklē

lai izgaistu rīt

visu pasauli

piesildīt pat viena sirds

mīlestībā var

pārsla uz lūpām

ātri kūst, jo paturēt

to siltums vēlās

mierīgs un auksts

lielām pārslām domas krīt

sapņu kupenās

roka roku skar

lūpas pēc lūpām tiecas

elpo kāds līdzās

tik gara dzīve

un reizē tik īsa tā

kā upe palos

nakts par nakti kļūst

ja tā pēc dienas laimes

bez gaismas paliek

mēs vienmēr esam

ceļā projām no mājām

kad meklējam tās