vietējie pozitīvie mirkļi

• Kamēr visu pagājušo nedēļu dzenāju meistarus un kārtoju dažādas saimnieciskas lietas, laiks paskrēja nemanot. Visbeidzot, atmetu priedēkli "bez-", un sanāca cerības un jēdzības sajūta. Vismaz tik daudz... un arī prieks atnāca nemanot!
• Tomēr senatnes tēma mani uzrunā - visdažādākajos veidos. Zemgaļu svētku laikā paspēju būt gan stalta latgaļu meita Tērvetē, gan romantiska pilsdāma Dobelē. Nu plānā ir cerība aizbraukt līdz Preiļiem un pagozēties tās puses galmā...
• Līgatnes dabas takās var ne tikai atrast pievilcīgus zvēriņus un putniņus, bet arī kārtīgi izstaigāties. Ja vēl paķer Zvārtes iezi klāt, tad pēc nemitīgas kāpaļāšanas augšup un lejup, kā arī pēc stāvām un ne tik stāvām meža taciņām jūtami visi muskuļi un muskulīši.
• Bailes no zirgiem ir itin viegli pārvaramas. It sevišķi, ja šamie ir tik labi iedresēti un pieradināti pie tūristiem, ka pasažieriem pašiem nekas nav jādara, tik vien kā pavada brīžiem jāpietur. Bet 1h zirga mugurā (soļiem, rikšiem, aulekšiem) ir sēžamvietas mocību vērta nākamajā dienā...
• Viens no brīvdienu galvenajiem secinājumiem: ja plāns A neizdosies, tad plāns D noteikti sanāks. Un jaunu apvāršņu atklāšana arvien ir interesanta. Turklāt vēl es secināju, ka esmu labs navigators arī bez kartēm, nemaz nerunājot par GPS un tamlīdzīgiem "gudrīšiem"... laikam čujs tāds?
• Bet pats trakākais (un darbietilpīgākais) pēc visādiem pasākumiem ir bilžu šķirošana un kārtošana, kur 2/3 aiziet miskastē, bet atlikusī 1/3 ir arī citiem rādāmas :)