ciet..Tā bija milzīga atslēga pie šīm durvīm, sena un pamatīga. Varbūt jau no bērnības. Droši vien vecāki iedevuši. Varbūt pat vairākas. Un bijusī sieviete laikam "atslēdzniece", noteikti pielikusi vēl kādu aizbīdni, bultu vai tml. Tā, lai NEatver, NEtiek.
Un, izejot ārā, kur ir patiesais, reizēm liderīgais, rotaļīgais, ne tāds kā parasti, tas liek nobīties un mukt atpakaļ aiz slēgtām durvīm, pie visa pierastā, ar nemainīgo un pareizo kārtību plauktā, tikai gudrām grāmatām, analīzi un bez emocijām vai kādiem dāvātiem niekiem. Pierastais nesāpina. It kā.
Un ko darīt, ja es nespēju tās durvis atslēgt???Man nav problēmu atvērt, ja atslēga atstāta slēdzenē, bet nesanāk, ja tā nav pieejama. Uzlauzt negribu, es ne tik stipra un pret vardarbību. Es varu klauvēt, zvanīt, skrāpēt kā kaķis, kaut vai tas neesmu, izlikties muļķe un rāpties pa logu vai skursteni ( muļķi gan tajā mājā ir bezvērtīgi un pašai nepatīk tā rīkoties).Tātad- nekas nemainās.
Kā rīkoties, lai katrs no mums pats paskatītos pa logu, pamanot, ka brīnums un brīvība ir tur ārā. Varbūt kāds taurenis arī... Bet sevi ieslogot vecajā, ir tikai ciešanas un iestrēgšana. Lai kā arī liktos, ka tā sevi pasargājam... Tas ir cietums, kuru veido atslēgas, kas neļauj durvīm darboties.
Un ir skumji, ka brīdī, kad pats esi atvēris durvis jaunajam, pamani, ka kāds cits ar piekaramo atslēgu savējās "ķeksē"ciet. Atslēgas nopietnība var nogalināt ne tikai taureni...
http://www.youtube.com/watch?v=nW5po_Z7YEs&feature=related |
