Ar makšķeri pie Riežupes

Es biju makšķerēt. Pēc daudziem un ilgiem pārdzīvojumu gadiem... Nu ne jau kaut kur Usmā uz ruduļiem vai Ventā uz vimbām! Biju Riežupē uz asarīšiem. Vienreiz jau tur biju pirms dažiem gadiem un noķēru vienu sapalēnu un vēl kaut ko neizmērojami sīku. Arī šoreiz ne uz kādiem lomiem necerēju, jo galu galā tā upīte tomēr ir niecīgi sīka un pie viena sausā laika dēļ galīgi izsīkusi. Ir tur pie Dzelmju laipām viena tāda kolka, visā Mežvaldē pazīstama, kur visi bomži iet makšķerēt, bet es pagāju vairāk uz augšu pie sava mīļā ūdenskritumiņa un tad pamazām uz leju. Un tur arī noķēru savu galveno lomu: 8 asarīšus, 1 raudeli un 1 grunduli, kopā tātad 10 zivis, kuras pie labas gribas varētu salikt puslitra burciņā. Pie laipām uztaisīju tādu nelielu atpūtu, ka ieraudzīju pāri laipām ejošo Andri. Par šo cilvēku man laikam nāksies stāstīt vēl ne reizi vien, jo viņš man ir palicis kā tāds mantojums no Aivara - nu galīgs plukata un pilnīgs bezraksturs, bet no otras puses – kopš Aivara vairs nav – vienīgais cilvēks, no kā var sagaidīt kaut jel kādu palīdzību. Lai nu kāds, bet ļauns gan viņš nav. Un tā nu es viņu tur satiku ar šā gadsimta izcilāko makšķeri rokā: kādus 3 metrus garu lazdas kātu un galā aukla, pludiņš un āķis. Un ko domājies! Viņš no kabatas izvilka vienu grunduli, tādu kā manējais, vienu raudeli, lielāku par manējo un ...pamatīgu līni, es domāju, kādu puskīlo smagu. Vot še tev lazdas kāts un visas makšķerēšanas teorijas! Godīgi sakot, es gan viņam tā īsti līdz galam neticu – es neticu, ka tik seklā un straujā upē var atrasties līnis, un visticamākais, ka to varēja noķert augšas dīķī, kurš ir aizaudzis un daļēji nolaists, bet tomēr zivis tur varētu būt. Jautājums tikai viens: kāpēc viņam vajadzēja melot? Šoreiz šis jautājums tā arī palika nenoskaidrots.