Malkas lietas

Nevarētu teikt, ka šogad pavasaris ir īpaši mīlīgs. Labi, ka nav lietus, bet vispār jau pat saulē gaiss ir samērā vēss. Un tomēr tomēr pavasaris dara savu. Vizbulīšu šogad ir pat necerēti daudz, un ar tām nevienu vairs nepārsteigsi, bet visvairāk mani priecē vesels ziedu lauks zem mana loga. Zilie sniegpulksteņi jeb scillas ir aizņēmuši veselu lauku tik biezi, ka ne tikai man, bet laikam pat kaķim būtu grūti iziet, nesaminot ziedus. Bet tiem blakus cita plantācija ar zeltstarītēm. Kopā šīs necilās puķītes izskatās brīnišķīgi. Jāsaka gan, ka šodien manas intereses ir vērstas citā virzienā. Pirms dažām dienām nobeidzu malkas skaldīšanu. Malku glīti sakrāvu šķūnītī un par godu savām daiļajām kaimiņienēm pat šķūnīša priekšu nogrābstīju ar grābekli. Bet te nu jāatzīstas, ka vēl bija palikusi tādu nesazāģētu metrīgu koku kaudzīte. Nevarēju pat tā īsti saprast, ko lai ar to kaudzi dara. Tāda nieka dēļ saukt zāģeri ar Huskvarnu būtu tīri vai kauns, bet zāģēt pašam ar rokas zāģīti ir visai neērti, jo vecais malkas krāģītis savu mūžu jau ir nokalpojis un nu vairs pats derīgs tikai malkai. Nu jau kādas trīs dienas staigāju gar to malku gandrīz vai kā uz stārķa kājām: tāda nieka dēļ būvēt jaunu krāģīti it kā nebūtu vērts, bet bez tā arī iztikt nevar. Risināju šo jautājumu, kā saka, kabineta apstākļos, kamēr beidzot nonācu gandrīz vai līdz izmisumam. Nošķaudījos, sameklēju kaut kādus materiālus un naglas un uztaisīju tik vieglu un ērtu krāģīti, ka pašam prieks. Tūlīt pat ķēros pie zāģēšanas un sazāģēju kādu trešo daļu no visiem kokiem. Šo manu tik patīkamo nodarbi pārtrauca tumsa, bet toties varēšu likties gultā ar tādu jauku apziņu, ka rīt no rīta man nodrošināts ērts un patīkams darbs.