Par subotņiku

Es reizēm domāju: kas gan, velns, tiem latviešiem ir par niķi - ja vien ir kāda iespēja, tad noteikti iekāpt sūdā, lai pēc tam gadu desmitiem atmazgātos. Nu labi, bija sarkanie latviešu strēlnieki, kas ar savu nežēlību iedzina bailes visā Krievijā un pie viena apsargāja Ļeņinu, nu bija šo sarkano strēlnieku pēcteči, kas otrā pasaules karā cīnījās ar saviem brāļiem gan Volhovas purvos, gan Kurzemes katlā. Vai mums nebija savi žīdu šāvēji? Bija. Nu bija! Un vai mazums esam laizījuši šīs pieķēzītās vietas mūsu tautas vēsturē! Bet nē, mums ar to nepietiek, mums noteikti vajag vēlreiz kaut kā pierakstīties šajā vēstures miskastē!

Šodien mēs visi draudzīgi izgājām no mājām, lai sakoptu savu pa ziemu piemēsloto Latviju. Skaisti! Bet varbūt derētu atcerēties tā paša biedra Ļeņina teikto, ka tīrs ir nevis tur, kur slauka, bet gan tur, kur nemēslo. Bet mēs, lūk, ziemā mēslojam un pavasarī pārvēršamies čaklos rūķīšos, kas uzlasa savas kakas. Kāpēc gan mēs esam tik stulbi? Es domāju, tāpēc, ka mēs pārāk akli ticam saviem vadoņiem, kuri mūs izmanto kā tādus jampampiņus, lai piebāztu savas kabatas. Par to varētu runāt ļoti daudz, bet varbūt labāk paskatīsimies kādu mazu tabuliņu no likuma, kurš nav slepens un visā pilnībā sameklējams ja ne kaut kur citur, tad vismaz tajā pašā mīļajā Googlē. Lasīšana būs liela, jo tikt galā ar to mudžekli ne katram būs pa spēkam, bet šo tabuliņu jeb pielikumu Nr.7 gan būtu vērts apskatīt un padomāt.

Likuma „Dabas resursu nodokļa likums”
7.pielikums

Nodokļa likmes par preču vai izstrādājumu iepakojumu un vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem

Nr.

p.k.

Preces vai izstrādājuma iepakojuma un vienreiz lietojamo galda trauku un piederumu materiālu veids

Likme (Ls) par 1 kg materiāla

1.

No stikla izejmateriāliem

0,25

2.

No plastmasas (polimēru) izejmateriāliem

0,65

3.

No metāla izejmateriāliem

0,70

4.

No koksnes, papīra un kartona vai citu dabisko šķiedru izejmateriāliem

0,30

Maza piebilde: trīs alus pudeles sver aptuveni 1 kg, jeb maksā 8 sant.

Vai jūs saprotat, kas te notiek? Par katras preces iepakojumu valsts no ražotāja vai preces izplatītāja piedzen nodokli, kas parādīts tabuliņā. Šo nodokļa summu ražotājs pieskaita pie preces pašizmaksas un tas, protams, atspoguļojas arī cenā. Tātad par katru dzēriena pudeli, plastmasas kulīti, kartona kārbiņu un pat nieka vienreizējās lietošanas karotīti mēs samaksājam nodokli, Ostapa Bendera vārdiem runājot, neatejot no kases. Un kur to pēc tam likt? Par šā iepakojuma savākšanu mēs faktiski jau esam samaksājuši, un man šķiet, ka valsts pienākums būtu šo iepakojumu no mums atpirkt un nevis aicināt brīvprātīgi sašķirot un par velti atdot uzpircējfirmām, kuras to tālāk pārdod ražotājiem un taisa peļņu. Citiem vārdiem sakot, pat par to pašu nieka alus pudeli mēs pērkot samaksājam vismaz 8 santīmus, pēc tam nezinām, kur to likt un iemetam krūmos. Bet pavasarī pēc biedra Zatlera aicinājuma mēs tās pudeles pa krūmiem savācam, atkal par velti atdodam ražotājam, un atkal maksājam tos pašus 8 santīmus. Un tā veselas 7-8 reizes, cik nu ir tas pudeles aprites ilgums.

Tīri vai gribas pajautāt, kā tad ar šo problēmu tiek galā mūsu kaimiņi, par Eiropu nemaz nerunājot. Un izrādās, ka Lietuvā ikvienā veikaliņā par 5 sant. uzpērk alus pudeles, bet Igaunijā uzpērk arī plastmasas pudeles un skārda bundžas.

Apdomājot visu iepriekšteikto, man kļuva riebīgi ap dūšu, un ne uz kādu talku es negāju. Un neiešu. Es aiz sevis savācu visu, pat autobusa biļeti vai veikala kases čeku ieskaitot, un savu zemi es nepiemēsloju. Bet ļeņiniski-zatleriskiem subotņikiem es vienkārši uzšķaudu.