Brīnišķīgs miers!

Brīnišķīgs rīts! Pirmo reizi pēc ilgāka laika pavisam nav vēja. Ir kluss, mierīgs, pat kaimiņu suņi nerej, un visam pāri viegla viegla dūmaka. Un neviļus atceros kādu februāra dienu aizpērnajā ziemā. Arī tad valdīja milzīgs, mīksts klusums. Tikai torīt bija snidzis un cauri mazmazītiņajai gaismiņai bija jaušams tīrā sniega žilbinošais baltums. Tik balts un mīksts, ka piepeši aizmirstas visas nebūšanas, jo papilnam var izbaudīt tikko uzsnigušā sniega svaigo smaržu. Samaržu un baltu klusumu, kā mēdz rakstīt stāstos. Un tikai kaut kur Durbes parka dziļumā skanīgi, bet maigi kramšķina krauklis. Viņa sauciens netraucē, bet tieši otrādi - papildina mierīgo klusumu. Un man ir skaidrs, kāpēc tautasdziesmā krauklītim "zelta kokles rociņā". Tam saucienam ir kokļu stīgu maigā skaņa, un ir skaidrs, ka pavasaris nepavisam nav tālu. Tā sajūta man ir arī šodien, kaut arī priekšā vēl gada garākā nakts...