Neuzrakstītā vēstule Ziemassvētku vecītim, bet ne tikai.

Tā kā es vēl (jau) bērna prātā, būtu vispār jāuzraksta vēstule Ziemassvētku vecītim. Vienu vēlēšanos jau viņš gan nevar izpildīt pēc defenīcijas. Nu būtu bijis baigi labi, ja mans vārds būtu Ivo, jo tas ir vienīgais vārds, ko sieviete var izčurāt sniegā. Par cik man ir divi vārdi (Jurčiks Saulnesis, bļin) tad tas nekādi nav iespējams. Domāju un nevaru izdomāt - man tā neiet tāpēc, ka mani nesauc Ivo, vai tāpēc, ka es esmu es? Kas ir svarīgāks - forma vai saturs?

Laikam kādreiz viens, kādreiz otrs, bet pa lielam tomēr abi. Droši vien diez kas nav ne ar vienu, ne otru.

Uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim vienalga būtu skaisti. Nu ja ne viņam, tad kaut vai baltajam kurmim Jūrmalā (I.Z.).

Kur tie laiki, kopš nav ar roku rakstīta un saņemta neviena vēstule, nu neskaitot busisness lietas. Es domāju vēstuli no cilvēka cilvēkam, nevis biznesa objektam. Jēpasta vēstule salīdzinoši ar roku rakstītai vēstulei ir tikai tāds bezatbildīgs pirdiens. Roku rakstītai vēstulei tomēr pavisam cits svars, to rakstījusi tomēr silta roka, tad ir jāpērk konverte, marka, jālīmē ciet, jāraksta adrese un vēl jāaiznes uz pastkasti. Vārdu sakot ir jākustina gan galva, gan pakaļa un vēl par to jāmaksā. Mūsdienās gandrīz vai varoņdarbs.

Padomāju, izdomāju, ka tomēr nerakstīšu - nevis slinkums, bet pārāk daudz gribu, ZS vecītis atpakaļ man atsūtīs vidējo pirkstu vienalga.

Varētu vēl Tobosas Dulsinejai uzrakstīt. Nevis varētu, bet baigi gribētu, bet kaut kā tomēr negribas būt smieklīgam. Ja kāds saka, ka Tu esi smieklīgs, tad tas ir štrunts, bet ja to saka Tobosas Dulsineja, tad baigi sāp. Un es tomēr neesmu mazohists, bet tikai pastulbs sapņotājs.

Lai nu tā vēstule paliek tikai domās -

http://www.youtube.com/watch?v=nwZazYKOeqo&feature=related