***

Es iemigu, ieritinājusies Tavā azotē kā pūkainākā Angoras kaķe, ievilkusi savus asos vārdu nadziņus mīkstākajās ķepās starp baltāko sapni un tīrāko mīlestību. Manī nebija ne ledus, ne uguns, biju parastākā un cilvēciskākā būtne, bez noslēpumiem, vilšanās mirkļiem un pārliekas mainības. Šādos mirkļos tikai murrāt, murrāt - bez visiem riekstu un mandeļu gaņģiem - vienkārši just, ka esmu... Tikai Tu nepajautāji man, vai vēlos būt Tavs mīļdzīvnieks, ieslodzīji mani baltās pūkās un pūciņās, pat nepavaicājot, vai man nav alerģija no spalvām vai putekļiem, ko ik pa mirklim centies izķemmēt no mana kažoka. Zināji, ka kaķi murrā ne vien tad, kad tiem ir labi, bet arī tad, kad ļoti, ļoti sāp?