.,.,.,

Manī ir tukšums,,ne mazāk, ne vairāk, kā nekas.,.pilnīgi atklāti varu pateikt,.,ka es tagad neko nejūtu.,.un tas ir tāpēc, ka mana sirds ir izsāpējusi, pārsāpējusi, pārilgojusies un arī aizmirsusi.,.jā viss ir garām.,. manas bēdas, dusmas, gaušanās par to, ka dzīve ir netaisniiga,. cik ilgu laiku man vajadzēja, lai tam tiktu pāri, es nesaku, ka es tevi aizmirsu,.,es nesaku, ka tu man vairs nekad nepietrūksi,.,galu galā es tā biju pie tevis pieradusi, ka tagad mana dzīve visu šo laiku ir likusies tukša un nepiepildīta, gluži tāda pati, kā tagad jūtos es.,.es tā jutīšos šodien, rīt, parīt un arī aizparīt, varbūt arī aizaizparīt, bet pēc laika.,. pēc laika nāks atveseļošanās beigu posms- es sākšu smaidīt biežāk, es sākšu smieties par neko, es sākšu interesēties par lietām, kuras man nekad nav interesējušas, es sākšu... darīt tā, kā es gribu un man vairs nebūs jāklausās sirdī, kura teiks: tu taču vēl neesi aizmirsusi,.mana sirds klusēs, mana sirds priekā gavilēs, jo es... es būšu atkal es..,. Paldies tiem, kas sniedza man laiku, neprasot paskaidrojumus, tiem, kuri spēja pieņemt mani arī ar manu drūmo garstāvokli, paldies tiem, kas nepameta mani. un tiem, kas mani sāpināja papildus, arī jums paldies!!!un nu es pošos ceļā,ceru kādreiz vel atgriezīšos!LAI JUMS VISIEM VISS IZDODAS!