Andris el Leton - In memoriam

Paradoksi un pretrunas.

Kad aizgāja Freimanis te babuļi raudāja štabeļiem. Nu jau vairāk kā dienu starp mums nav Andra. Ja viņus salīdzina, tad Andris neapšaubāmi bija nesalīdzināmi lielāka personība. Bet klusums. Nav arī tikpat nekādu ierakstu, kas būtu no viņa palikuši. Viņš bija daudz dziļāks, nekā viņu apkārtējie uztvēra. Gan muzikāli, gan kā personība. Aiz lielā lāča ārienes, raupjuma, dažkārt pat rupjības, slēpās gan ārkārtējs jūtīgums, gan ļoti dziļa inteliģence. Viņš bija ļoti neērts, jo diplomātija nebija viņa stiprā puse, kas uz mēles, to arī teica. Daudzus kārkluinteliģentus tas ļoti aizskāra.

Viņu vairāk uztvēra kā eksotiku, kā piedevu pie ēdiena smalkā restorānā, kur viņš piespēlēja, lai savilktu galus kopā.

No vienas puses klejotājs, brīvības un fiestas meklētājs, no otras puses klusumā un vientulībā rakstīja dzejoļus par mīlestību savās apbružātajās kladītēs, štovēja kāpostus un ilgojās pēc savām mājām dzimtajā zemē, kuras klimatu viņam pēc Spānijas bija grūti sagremot. Ar mājām Kaltenē vienam gāja grūti, bet lietas tur pakāpeniski virzīijās uz priekšu., taču savu Tobosas Dulsineju viņam neizdevās satikt, kas šo nepārtraukti vārošo katliņu, kam visu laiku viss gāja pāri malām un kuru sauca Andris Kārkliņš, varētu nolikt uz rāmākas uguns, absorbēt šo pāri plūstošo enerģiju un ievirzīt to radītpriekā, nevis sevis graušanā. Skumji.

Viņš vienmēr un visur lepojās, ka ir latvietis, bet nevarēja ciest mūsu masu pelēcību un savstarpējo skaudību.

Atradu kaut ko no viņa šeit -

http://www.iinuu.lv/lv/dzivespriekam/pasakumi/flamenko-gitarista-andra-karklina-solokoncerts