Saņemtās informācijas apviļāšana

Pēdējās dienās manas dzīves kopējā informācijas plūsmā iezīmējas divi punkti - zemestrīce un visas tās problēmas Japānā, un filma "Pretrunīgā vēsture", ko vakar rādīja LTV. Pa vidu, protams, palika žēl arābus, jo visa šitā Japānas zemestrīce krietni mazināju viņu problēmu iekļūšanu pasaules ziņu mēdijos, nu - katrā ziņā, atstāja otrā plānā...

Bet nu jā, vērojot fotogrāfijas un video materiālus no Japānas, man personīgi visvairāk iekrīt acīs tā panikas necelšana, mierīgā stāvēšana rindās, paklanīšanās vienam pret otru, un tas, ka nupat, nupat bija zemestrīce, bet jau pa drupām ložņā organizētu cilvēku bari, un vāc, ko var vākt. Un tas, ka vismaz ziņās izskan, ka neesot nekāda marodierisma, ka visi viens otram palīdzot, uztverot visu mierīgi un ar sapratni. Un īpaši mukt netaisās, nu, sievietes ar bērniem tomēr lido prom, bet sieviete ar bērniem ir īpaša tauta.

Eh, es jau protams, neko nezinu par Japānu, skolā māca par Grieķiju, viduslaikiem un 2.pasaules karu. Mākslas vēsturē drusku kaut ko par dinastijām, bet tās jau Ķīnā. Japānā?? Japānā - nu tur sakura, Fudzi, geišas, samuraji. Tējas dzeršana un banzai. Un animes. Jau pieaugušos gados redzēju vienu animi, par 2.pasaules karu, par puisīti, kurš izdzīvo ātombumbas uzmešanas laikā un par to, kā viņš izdzīvo pēc tam. Esot taisīta pēc patiesa stāsta. Kaut arī tā bija tikai zīmēta stulba multene, es raudāju. Viens čalis teica, ka mamma viņu uz šito animi netīšām aizvedusi vēl pavisam sīku, jo laikam padomju laikā no Japānas bija ienākušas tikai 2 multenes - šī, par atombumbām, un vēl otra, kur cilvēki dzēra limpenes, kuras baigi reklamēja, un beigās tie cilvēki izšķīda.

Nu jā, par Japānu... Vēl man kaut kur ar muguras smadzenēm liekas, ka viņiem arī līdz 2.pasaules karam ar to vēsturi gan jau tik gludi nemaz negāja, un man pat kaut kā liekas, ka viņi reāli karoja savā staarpā - nu samuraji. Un tad vēl ar ķīniešiem. Un tad man vienmēr ir licies dīvaini, ka skolā tā māca par 2 pasaules katru, bet īstenībā par Pērhalbortu un Hirosimu ļaudis uzzina no masu kultūras - piemēram, filmām. Un kāpēc tiem uz mazās saliņas dzīvojošajiem tā iepatikās nacisma idejas?? Nu kāpēc?? Ir taču tā briesmīgi bēdīgā filma par Pērlhalboras notikumiem. O, jā, kad to skatās, ir ļoti bēdīgi, un žēl visu bojā gājušo!! Ak, un tāpēc ir jābombī ar atombumbu!! Bet johaidī, tur bija karavīri, viņi gatavojās karam, nevis brauca atpūsties uz salām!!Un tas ir normāli, ja karā bombī kara bāzes!! Bet bumbas uzmeta uz mierīgajiem cilvēkiem!! Tāpēc es nekad nesapratīšu cilvēkus, kas atsaucas uz Pērlharboru kā baigo japāņu grēku. Man liekas, ka viņi pietiekoši daudz sagrēkoja kaut kā pirms tam. Bet kā??

Nu jā, bet pēc kara... Vai jau pirms... Viņi tagad ir tādi, kādi viņus redz pēc šīs zemestrīces - mierīgi, organizēti, utt.

Un te nu kā miets ieurbjas filma "Pretrunīgā vēsture". Latvija. Kašķīgie latvieši. It kā jau zināju, cik mums te viss sarežģīti bijis, it kā jau jā. Bet tikai pēc šīs filmas noskatīšanās tā "ar iekšām" sapatu, cik te tiešām viss bija šausmīgi!! Svešas armijas uz vienu, uz otru pusi. Un kas tu cilvēks vispār esi - nekas. Un tāda Latvijas valsts. Uz īsu brīdi, un ja tā pa lielam, kas tā tāda vispār... Un tad nav jābrīnās, ka cilvēki paliek neuzticīgi, ļauni, kašķīgi. Katrs par sevi...

Bet mums ir nākotne!! Un tagad un te un šodien var veidot nākotni. Nevis skatīties pagātnē. Bet pret vecajiem - cieņu!!

Ražīgu visiem dienu!!