Saglabāšanas eņgelis

Uzmanība , vērība , aizsardzība , uzraudzība – tas nozīmē , ka pret to , ko mēs piedzīvojam , ko mēs redzam , ko dzirdam un atzīstam, mums jāizturas uzmanīgi un saudzīgi . Tieši šajā ātri ritošajā laikā mums vajadzīgs saglabāšanas eņģelis – nevis tādēļ , lai noenkurotos pagātnē , bet gan tādēļ , lai dzīves drudžainajā steigā nezaudētu piedzīvotos dārgumus . Ātrās dzīvošanas laikā mēs aizmirstam to , ko esam redzējuši .Mēs traucamies no iespaida pie iespaida . Taču tā mūsos nekas nespēj izaugt . Un mēs jūtamies saplosīti . Mēs nespējam izbaudīt to , ko esam piedzīvojuši .Daudzi cilvēki nespēj intensīvi dzīvot tagadnē , sajust to , ko viņi piedzīvo .Lai sajustu sevi , viņiem vajadzīgi arvien lielāki impulsi no ārpuses .

Senlaiku mūki bija attīstījuši metodi , kā viņi varēja dzīvot tagadnē .Tā bija meditācijas metode , vai – kā viņi to sauca – ruminatio ( atgremot).Viņi lasīja Svēto Rakstu vārdus un visu laiku tos košļāja . Viņi tos atkārtoja savā sirdī , apcerēja tos , arvien no jauna skatījās uz tiem , uzlūkoja Dieva Vārdu no visām pusēm . Tādējādi viens vienīgs Svēto Rakstu vārds varēja viņus nodarbināt dienām ilgi . Un tā vārds viņos kļuva miesa . Tas viņus pārveidoja . Viņu gara nemierā un pasaules troksnī tas sniedza viņiem atbalstu . Un šis vārds ļāva viņiem būt klāt tagadnes acumirklī . Viņiem nebija nekā svarīgāka kā būt vienmēr klātesošā Dieva priekšā .

Klostera tēvi mūsu attieksmi pret Vārdu salīdzina ar zirga un kamieļa uzvedību . Kamielim pietiek ar mazu barības daudzumu , kuru viņš visu laiku atgremo . Turpretim zirgam vajag daudz ēdamā . Viņš nekad nav paēdis .Tēvs Antonijs brīdina ar Dieva Vārdu neapieties kā zirgi , bet gan kā kamieļi . Mums nevajadzētu pastāvīgi un nesātīgi bāzt sevī kaut ko jaunu , bet gan to mazumiņu , ko esam dzirdējuši vai redzējuši , saglabāt sirdī . Tad tas var mūs pārveidot. Tad mēs no tā varam dzīvot .Dītrihs Bonhēfers Tēgeles cietumā raksta , kā viņš atsauc atmiņā piedzīvoto un kā cietuma kameras vientulībā šis atmiņas viņam dāvā gaismu un mierinājumu .Viņš spēja saglabāt savā atmiņā nejaušas tikšanās reizes , pieredzi , ko uzkrājis , esot dievkalpojumā , koncertā , un dzīvot no tā briesmīgajā vientulības laika aukstumā .Viņa spēja saglabāt atmiņā dziedinošus vārdus un pieredzi sniedza atbildi uz Helderlīna jautājumu „ Ak vai , kur ziemas laikā lai es ziedus un saules gaismu ņemu?” Bonhēfers saglabāja atmiņā savas Dieva pieredzes ziedus tik labi , ka tie varēja ziedēt pat brutālo nacistu rokaspuišu radītajā neauglīgajā tuksnesī . Un viņš saglabāja šo saules gaismu sirdī tā , ka noslēgto cilvēku aukstums viņu nespēja apdraudēt .