Pasaka par Runča Jauno gadu.

Reiz dzīvoja Vecais_runcis. Dzīvoja savam priekam, gan migu iekārtoja, gan pa pasauli klejoja. Laiks ritēja, vasaru nomainīja rudens, rudeni ziema. Zemi pārklāja sniegs, mājās parādījās eglītes un dāvanu kalni. Bija pienācis Ziemsvētku laiks. Runcis sabozās, ielīda savā migā un neapmierināts ņurdēja:’’ Kam man tie Ziemassvētki. Visi priecājās bet man vienam migā jāsēž.’’ Garām gāja Ziemsvētku vecītis. Noklausījās runča ņurdēšanu, pasmaidīja bārdā un devās tālāk.......

Ziemsvētki aizgāja ar sveču gaismu un zvaniņu skaņām. Runcis izlīda no migas, noskurinājās un devās dzīvē. Bija sasniguši dziļi sniegi, koku zari pārklājušies ar ledu..... Dzīve mežā un laukos bija gandrīz apstājusies. Runcis devās peles ķert. Pavaktēja vienu, patramdīja citu, nu nebija Runcim miera. Mājas ir gan piena bļodiņa, gan konservu kārbiņa, bet Runcim gribējās ar peli paspēlēties. Tā , peles vaktēdams, Runcis pamanīja zarā Zvirbulīti sēžam. ‘’Kājiņas nosaluša, spalviņas samirkušas.”: žēli čiepstēja Zvirbulītis. „Nevaru īsti palidot. Aiznes mani, Runci, pāri laukam.” Runcis padomāja un piekrita. Ziemsvētku laiks tomēr. J Paņēma Runcis Zvirbulīti pičpaunā un aiznesa pāri laukam. Kamēr Runcis gāja, Zvirbulītis čivināja un spalviņas pucēja. Atstājis Zvirbulīti lauka malā runcis devās mājās. Gāja un domāja par Zvirbulīti. Dikti jau smukas viņai tās spalvas........ Un devās Runcis atpakaļ, atrada Zvirbulīti lauka malā un uzaicināja uz zvēru ballīti. Zvirbulītis piekrita.

Tā nu viņi zvēru ballītē nokļuva, Zvirbulītis čivināja, Runcis murrāja, brīžiem viens otru tā īsti nesaprata...... Pienāca ballītei gals un visi devās mājās.......

Bija pienācis Vecgada vakars. Runcis visu dienu rosījās pa savu migu, zivtiņu cepa, gaļiņu marinēja, pie draugiem uz ballīti taisījās. Un visu dienu par Zvirbulīti domāja, cik skaisti gan viņa čivināja un spalviņas viņai tik glītas. Un nolēma runcis Zvirbulīti pie saviem draugiem līdzi ņemt. Domāts, darīts. Bet Zvirbulītis jau citur aizlidojis. Bet Runci nemiers dīda. Un devās Runcis pa sniegoto mežu Zvirbulīti meklēt. Atrada un līdzi sev aizveda.

Klusi pienāca Jaunais gads. Sāka sprāgt raķetes un šampanieša korķi, skanēja tosti un laimes vēlējumi, telefonos pīkstēja pienākušās īsziņas un skanēja draugu zvani. Bija pienācis Jaunais 2011. gads.

Aiz logiem lēni sāka krist sniegs. Svinības gāja uz beigām, lēnām tika novākti svinību galdi, viesi devās pie miera. Tik Runcis sēdēja un skatījās uz Zvirbulīti un murrāja, Zvirbulītis čivināja savā nodabā, bet aiz loga stāvēja Ziemsvētku vecītis un smaidīja ūsās. Viņš zināja ka Jaungada naktī notiek brīnumi........

Un brīnums notika, Pēkšņi Runcis saprata Zvirbulīša čivināšanu un Zvirbulītis Runča murrāšanu..... Tā arī nopļāpāja viņi par dzīvi un darbiem, par gadiem pagājušajiem un dienām nākošajām līdz rīta gaisma..................

Tut i skazočke koņec, tot kto slušal moloģets

LAIMĪGU JAUNO GADU!

Bet Vecais_runcis tagad dodas savu migu post un paplašināt, lai Zvirbulītim un viņas zvirbulēniem vairs nekad spalviņas nesamirktu un kājiņas nesaltu. Tā ka palieciet sveiki OHO peti un animāļi. Vecajam runcim tuvākajā nākotnē nebūs laika ar Jums komunicēt. (un cerams ka tālākajā ar)