Nebēdz no dzīves

Griez seju savu pret sauli,

Par nomoda sapņiem saviem
Un ilgām pēc laimes salas
Tu nemaz nenokaunies;
Un nežēlo likteni savu,
Ja sapņi ir tikai sapņi -
Bet savu dvēseli atver.

Ar priežu adatu smalku
Un rudens tīmekli smalko
Rētas dvēselē nešuj ciet;
Ja laime zied sūriem ziediem
Kā vērmele pļavas malā -
Vai meklēsi citu vēl?

Tik nebēdz no dzīves projām
Un tiec pāri sāpju rētām,
Aiz muguras atstājot ēnas.
Un seju pret sauli griežot
Uz savas dvēseles sauli
Tev ceļš tomēr jāveic pašam