BiļeteKādos brīžos, kad liekas, ka nu kaut kas nu jau ir ne gluži tā, apstājamies, un prātojam, ko nu. Ko gribētu savā dzīvē redzēt tālāk. Kādu gribētu savu dzīvi redzēt turpmāk.
Gadās, ka saprotam, ka šī nu nav tā vieta, kur gribētos būt, ka īstenībā esam radīti citai zemei, citai dzīvei. Ka šobrīd laivojam pa ledus okeānu, bet gribētos mirkt kādā ūdenskritumā. Dažreiz uzreiz sev pasakām, nu nekā muļķe, ko saceries, tas nav priekš Tevis, laivo vien tālāk, un priecājies, ka laivai sūce nav piemetusies. Sapni fiksi iznīcinām, turpinām ar vecu konzervbundžu smelt ūdeni ārā no laivas, un dzīvojam vien tālāk, jo tomēr dzīvojam taču. Tas, ko sauc par samierināšanos mēdz būt arī izmisums, vai ne?
Bet dažreiz tomēr noticam, ka tas labais var notikt ar mums, ka varam pieredzēt to, kas ir sapņos, to, kas tik ļoti liekas mūsu.
Ticības spārnoti izvirzām mērķus, sastādām darbības plānu, un saskaņā ar šo plānu, laicīgi nopērkam biļetes, jo sapņu zemē izrādās var nokļūt tikai ar lidmašīnu. Katru vakaru pēc nogurdinošas iršanās, lai tuvotos krastam un lidmašīnai, pačubinām savas biļetes, noglāstām, noglabājam drošā vietā, un iemiegam ar pārliecību, ka tieši šis mazais papīra gabaliņš ir tas, kurš mums palīdzēs sapni īstenot un dzīvot to jauno, vienīgo, mūsējo dzīvi.
Un tad, kad krasts un lidmašīna liekas jau tik tuvi, vienu vakaru, tā cītīgāk pētot, mēs pamanām kaut ko dīvainu. Sākumā mēs neticam, sakām, nē tā nevar būt. Tas taču nekādi nevar notikt ar mani. bet pamazām tomēr saprotam, ka, ak vai, tā izrādās patiesība - biļetes ir viltotas. Un vismaz šoreiz, un vismaz ar šī papīra palīdzību nekas nenotiks. Sākumā ir ļoti skumji, pat pārņem izmisums. Pēc tam pamazām samierinies, tad pieņem patiesību. ka biļetes izrādās falšas.
Bet no tā jau nekas nemainās. Pasaulē ir veldzējošs ūdenskritums, kurā veldzēties, kurš spēj sniegt mieru un laimi. pasaulē noteikti ir vieta, kurā ir lemts būt laimīgam. Un tāds nieks, kā neīsta biļete ir vien mirkļa kavēklis. Kāpēc ir viss šis? Nu, protams, ka ar attiecībām ir līdzīgi. mēs iztēlojamies savu sapni, savu dzīvi tādu, kādu gribētu to redzēt. Ar vērtībām, ilgām, mierinājumu un laimi. Kopā ar kādu, kurš ir īpašs, un kādu, kuram topi īpašs. Ar kuru kopā veido šo vienīgo īpašo pasauli. Lai tur nokļūtu ir vajadzīgs šis cilvēks, tā biļete, citādāk nevar būt. Un gadās, ka viļamies. Ka tas nav īstais, ka tas ir prasmīgs viltojums tik pat spožās krāsās, kas tikai izlicies par īsto. Un mēs arī ticējām. kam tas ir izdevīgi? Nevienam. neviens neiegūst. Viltus biļeti izmetam miskastē. Noraudam asaru, un dzīvojam tālāk.
Jo tā dzīve, kas mūsējā nepazūd. Vien atkal nākas prātot, kur ņemt to īsto. un kā atpazīt.
Dievs dod man dvēseles mieru pieņemt to, kas nav maināms, spēku mainīt to, ko mainīt ir manos spēkos. Un gudrību, lai atšķirtu vienu no otra |
