Riežupe ziemā

Piecpadsmitās dienas turpinājums.

Šis jautrais piedzīvojums ar sniegavalsi ir stipri vien uzlabojis manu garīgo līdzsvaru, un es tūlīt uz karstām pēdām nolemju doties lejā pa taku uz Sipu laipām. Es jau par tām esmu ne reizi vien stāstījis, bet kārtības labad varu pateikt, ka šīs laipas ir uzbūvējuši Sipu māju iedzīvotāji, jo tās viņiem ir praktiski vienīgais ceļš uz Mežvaldi, t.i. civilizāciju. Pie viena varu piebilst, ka šīs laipas izmantoja arī tūristi tajos laikos, kad vēl bija cieņā profesora Sudraba vārds un Riežupes dabas taka, bet par to būs cits stāsts, kad es saņemšu dūšu un pavasarī aiziešu apraudzīt vizbulītes. Bet, ja runā par šīm laipām, tad jāsaka, ka tās ir kā dzīvs piemineklis upes un cilvēka spītīgākajai cīņai. Cik vien tur nav būvētas laipas! Vēl tagad tur var redzēt betona bluķus un resnu trosu galus, un baļķus un visu ko citu, bet upe to visu ir izskalojusi un izārdījusi un vēl daudz ko pielikusi klāt no savas puses ar visām saknēm izskalotu koku un krūmu veidā. Šī necilā laipiņa, kuru mēs tagad redzam, ir tikai tāds maigs pieklauvējiens pie Dabas sirdsapziņas, lai tak ļauj dzīvot arī cilvēkam. Šī laipa nav prasījusi lielus kapitālieguldījumus un stāv laikam jau trešo gadu, bet tā vien šķiet, ka arī tai nākamais pavasaris būs pēdējais. Jā, šajā vietā upe diezin kāpēc grib parādīt visu savu spītību un izskalo visu, ko vien cilvēks iedomājas uzbūvēt. Augšpus laipai ir sakrājies tāds milzīgs kalns visādu koku, ka var tikai pabrīnīties, kā pavasaros te tiek cauri ledus. Upes otrā krastā sākas īstā Riežupes Dabas Taka. Tā līkumo pa augsto Riežupes krastu un beidzot pienāk pie ceļa tilta tuvumā. Par to šoreiz negribas neko stāstīt, jo tad tas būs saistīts ar sāļām un priekšlaicīgi izraudātām asarām. Šodien es vienkārši pastaigājos pa laipu, paskatos, kā ūdens spītīgi skalojas ap nomelnējušiem koku stumbriem un domāju par pavasari... Atpakaļceļš nav no vieglākajiem. Pa šo stāvo un garo nogāzi vijas taka, kuru puišeļi ir pārvērtuši pa īstu skeletona trasi. Un tie nav nekādi nieka 20, 30 vai pat 50 metri! Tur ir daudz vairāk un ir kur ieskrieties. Lai viņiem veicas, bet es, mēli pārkāris pār plecu, rāpjos augšā lai paspētu uz veikalu, kur cita starpā pārdod arī Žiguļu alu.