Dienvidāfrika. III. Ziema, haizivis un grausti.

Kādu dienu ziemeļvējš no Atlantijas okeāna puses atnes vētru un smagas lietusgāzes. Smaidīgā rudens saule un dzidri zilās debesis paslēpjas aiz pelēcīgu mākoņu aizkariem. Ūūūūūūūūū! gar pakšiem svilpo satrakots vējš, raustīdams palodzes un grabinādamies gar logu rūtīm, bet tad ar spēku ielaužas dārzā. Viss, kas nav noslēpts šķūnītī vai ienests mājās, tiek apgāzts un iepūsts baseinā: galds, krēsli, pat lielais, smagais saulessargs. Un tad sāk līt... Neizturami ilgstoši līt. Vienu dienu, otru, trešo... Liekas, ka mākoņos pavērtas neredzamas slūžas, izlaižot pār zemi visu debesīs sakrāto grūtsirdību. Paliek auksti, netīkami drēgni! Pfff, neko jau sev, Āfrika! nodomāju pie sevis. Šis kontinents tomēr jau kopš bērnības asociējies ar sauli, karstumu, džungļiem, tuksnešiem, banāniem un zināmu bezrūpību. Un te piepeši – drēgnais Latvijas rudens īsi pirms apkures sezonas uzsākšanas, kad laiks lielākoties paiet domās, kā sasildīties. Tiek ieslēgti sildītāji, kurināti kamīni, vakari paiet, sēžot ar karstas tējas krūzi rokās, satinoties siltā segā un nolādot šos bloody cold laikapstākļus. Visi paliek īgni un mazrunīgi. Ikviens ieslīgst savās pārdomās, un sarunas neraisās. Pat mūžīgais individuālists – vecais runcis – tagad labprāt meklē sabiedrību un cenšas saritināties pie kājām vai klēpī. Tikai viesistabā omulīgi turpina čalot mūsdienu cilvēka labākais draugs – televizors.

Tāds ir Dienvidāfrikas rudens un ziema. Te saulīte staigā pa zemes virsu, te atkal atjoņo kārtējā vairāku dienu vētra un smagas lietusgāzes šausta zemi, sējot cilvēkos melanholiju, skumjas un ilgas pēc vasaras.

Ik rītu ap 7.00 vecais peļu junkurs Hārvijs sāk savu apgaitu. Kaut kur mājas dziļumos piepeši atskan greizs un piesmacis mjau. Tam seko vēl viens un vēl viens, un vēl viens... Katrs nākamais ar vien skaļāks un griezīgāks, līdz kāds no mums neiztur un nokliedzas Harvey, shut up! Dip-dip-dip aiztipina klusas pēdiņas, un uz kādu brīdi patiešām iestājas klusums, bet tad jau no citas istabas atkal atskan garš un kaitinošs ņaudiens. Tāds nu ir mūsu minka – modinātājpulkstenis.

Rīta avīzes un TV ziņas pavēsta satraucošu jaunumu – Galda kalnā šonakt uzsnidzis sniegs! Laikrakstu pirmajās lapās kā pierādījums ievietota liela fotogrāfija – divi Galda kalna parka darbinieki bradā pa sniegotām tūristu takām. Es nekad savā mūžā neesmu redzējis sniegu, tāpēc pagājušo gadu tieši ziemā braucu uz Ziemeļeiropu, lai beidzot to redzētu, pa to pabradātu, pavārtītos un izpikotos, pavēsta Damiens. Bet īstu ziemu viņš tā arī neredzēja, tikai pēdēja dienā īsi pirms došanās atpakaļ uz dzimteni Stokholmā uzsniga dažas sniega pārslas. Aizbrauksim uz kalniem, gribu beidzot redzēt īstu sniegu! viņš ierosina.

Pēc brokastīm pazūd pēdējās mākoņu paliekas un pasaulei atkal žilbinoši uzsmaida saule. Varam nu doties ceļā, bet tu, Hārvij, paliec mājās par vecāko un atbildīgo!

Pirmā skatam garām paslīd ikdienišķā Fish Hoek pilsētiņa ar daudzajiem veikaliņiem, krodziņiem, dažiem dievnamiem. Ik brīdi ceļa malā redzu melnādainus stopētājus. Mēs nekad nepieturam un viņus neuzņemam. Vari tikt aplaupīts, sadurts vai tev var piedraudēt ar ieroci un izdzīt ārā no auto, man paskaidro. Bet policija? Kāpēc policija neko nedara? es uzreiz jautāju. Kopš policijā baltie lielākoties nomainīti ar melnajiem, uz šādiem ceļa vazaņķiem tiek pievērtas acis. Auto varbūt vēlāk arī atrod, bet netiek aizsākti nekādi preventīvi pasākumi, lai novērstu uzbrukumus autobraucējiem. Aparteīda laikā gan apkārt neviens dzērumā, narkotiku iespaidā vai vienkārši tāpat aiz gara laika gar ceļmalām nevazājās, man īsi atbild. Saprotu, ka šī ir sāpīga tēma, tāpēc vairāk neizvaicāju, bet nolemju pats visu novērot un izdarīt savus secinājumus.

Šaurā joslā starp stāvajiem Kalkbaaiberg kalniem un Atlantijas okeānu iespiedusies gleznainā zvejnieku pilsētiņa Kalk[1] Bay . Kādreiz te cepļos tika iegūts kaļķis ēku krāsošanai. Desmitiem jauku, vietām pat senatnīgu koka grebumu un balkonu rotātu namiņu sakāpuši stāvajās kalnu nogāzēs un rāmi noraugās okeāna selgā. Tai seko St.James pilsētiņa, sveikdama ikvienu ar koši zaļiem dārziem un viktoriānisma laika dvesmu, bet no šaurās pludmales pretī šķelmīgi uzsmaida koši sarkanā, zilā vai dzeltenā krāsā ietērptas peldu mājiņas. Pēc ilgajiem lietiem pāri klinšainajai ceļa malai dzidri šalko desmitiem lielāku vai mazāku ūdenskritumu, raisot sajūsmu un prieku. Tie ir kā viendienītes – jau pēc vienas vai divām dienām no tiem nebūs ne ziņas, ne miņas. Izbraucam vēl caur savulaik R.Kiplinga apjūsmotajai Muizenberg, kas 19.gadsimtā bija populāra atpūtas vieta daudziem šīs pasaules varenajiem ar krāšņām villām, atpūtas namiem un viesnīcām, bet tagad, pieminot šo vietu kā savu dzīves vietu, daudzos tas izraisa vieglu vīpsnu un pasmīkņāšanu.

Un tad ceļš, norāpies no stāvajām kalnu nogāzēm, aizritinās gar garu jo garu pludmali. Smaragdzaļi Atlantijas okeāna viļņi smagi triecas sniegbaltu smilšu klātajā krastā un izšķīst, atstājot krastā kādu krāsainu gliemežvāku vai ūdensaugu kumšķi. Pārņem neizsakāma vientulības sajūta, jo garajā, sūnainu kāpu ielenktajā pludmalē, kas izdziest kaut kur dūmakainā tālumā, nav gandrīz nevienas dzīvas radības, vien kāds rets makšķernieks vai kaija. Haizivis un tuvējais township, redzot manu jautājošo skatienu, man paskaidro. Līča vidū no dzīlēm izlīdusi maza, klinšaina saliņa, uz kuras slinki zviln apaļīgi roņi. Bet kur šis omulīgais resnulis mitinās, tur arī haizivs vislabprātāk uzturas. Tāpēc te, neskatoties uz lielajiem viļņiem, praktiski arī nemana sērfotājus.

Gabaliņu tālāk pamanu pretī skrienam dažus tumšādainus bērneļus un tad jau ieraugu to, par ko iepriekš biju tikai dzirdējis. Khayelitsha[2] graustu rajons. Lielākais. Plašākais. Bīstamākais. Cilvēk, neapstājies, neuzņem stopētaju! Liekas – autobraucēji, šķērsojot šo apvidu, palielina ātrumu, cenzdamies ātrāk no tā izkļūt.. Graustu rajons piespiedies šosejai un izklājies paugurainajās kāpās. Nelielas, greizas, dažādu nokrāsu un izmēra ķieģeļu, koka, skārda un pat kartona mājeles saplūst kopā ar kaimiņu graustu rajonu – Mitchell’s Plain – un izzūd ziemeļu virzienā. Mani pārņem apmulsums, jo es neredzu tai otru malu... Kurš turīgāks, tam ķieģeļu mājele ar norobežotu pagalmu. Trūcīgākie dzīvo koka dēļu sasistās vai skārda, kartona būdās. Šur tur pagalmos kā krāsaini karogi žāvējas izmazgātā veļa. Kāds pacenties aizdzīt pelēcīgo ikdienu, nokrāsodams savu mītni koši zaļu, cits uzkāris virs durvīm izbalējušu govs galvaskausu vai vienkārši savā pagalmā sadzinis zemē žuburainus, līkus zarus. Tāds savdabīgs „dārziņš”. Noplukuša veikala priekšā pa nopēdotu laukumu bariņš tumšādainu bērnu nikni dzenā bumbu, kā vienus vārtus izmantodami kasti, bet otri vārti sastutēti no trīs līkiem zariem. Uz veikala kāpnītēm sasēdies bariņš cilvēku, pamīšus truli noraugoties te futbola spēlē, te garām braucošajos auto. Brrr! Dienvidāfrikāņiem jau sen šādi skati pierasti un neizsauc nekādas īpašās emocijas, bet es neko tādu iepriekš neesmu redzējis, tādēļ iestājies liels apmulsums. Ir 21.gadsimts, cilvēce attīstībā gājusi strauji uz priekšu, bet te – prātam neaptverama nabadzība un bezcerība.

Braucot cauri Khayelitsha, uzzinu, ka Dienvidāfrikā pamatizglītība ir maksas. Kaut kur township dziļumos ir arī pa kādai bezmaksas skolai, taču šīs skolas nespēj garantēt skolnieku drošību un arī izglītības kvalitāte ir zemā līmenī. Turklāt, kas gan īsti gribēs būt par skolotāju tādā skolā, ja nevari būt drošs par savu drošību. Smagi par to domāt... Man, mācoties skolā, nekad nav nācies uztraukties par savu drošību, bet skolotāji bijuši izcili. Tāpat maksas ir arī vidējā izglītība, nemaz nerunājot par augstāko. Pēc vidusskolas beigšanas es tāpat kā mani draugi ļoti gribēju studēt augstskolā. Mans sapnis bija iegūt pilota diplomu. Taču mēs tolaik bijām tik nabadzīgi, ka knapi varējām nomaksāt visus maksājumus un paēst. Tolaik ļoti palīdzēja mātes radi. Tā nu es savu sapni noraku... dalījās atmiņās Damiens. Tad nu salīdzinu Latviju ar tās salīdzinoši daudzajām sociālajām garantijām un dzīvi Dienvidāfrikā.

Piepeši pamanu, ka gludo šoseju klāj dīvainas brūnas čupiņas. Mašīnas sāk liegi lavierēt starp tām, taču tik un tā ik pa brīdim viena otru mazliet notraipa. Sākumā brīnos, no kurienes gan uzradušies šie dubļi. It’s shit man īsi paskaidro. Opā! Te nu bija! Tā vietā, lai izraktu bedri un iekārtotu ķemertiņu, kā daudz kur joprojām mēdz darīt Latvijas laukos, vai izmantotu valdības uzstādītās mazmājiņas, vai meklētu citus risinājumus, „brāļi” un „māsas” to visu vienkārši satilpina papīra vai celofāna maisiņos uz izmet uz šosejas. Še tev, autobraucēj! Manuprāt, tā ir vistīrākā cūcība un slinkums. Nabadzība vēl nenozīmē netīrību, jo viss ir atkarīgs no katra paša.

Nelielās Gordon’s Bay pludmalē šodien sabraukuši kāzinieki. Slaids melnādains līgavainis apskāvis sīciņu indiešu izcelsmes līgavu, bet tiem apkārt gluži kā tauriņi virpuļo dažādu gabarītu, ādas krāsas un īpatnējos apģērbos tērpti kāzu viesi. Šodien, šķiet, jaunais pāris ir vislaimīgākie cilvēki pasaulē. Viņu laimē mirdzošās acis un smaidi liek noskatīties jaunajā pārī ikvienam garāmgājējam un pasmaidīt pretī. Rokās sadevušies, tie pozē steidzīgam fotogrāfam Hottentots – Holland stāvo kalnu fonā, kura akmeņainajā nogāzē nezināmas rokas no mūžzaļiem augiem izveidojušas enkura ornamentu. Lai Jums veicas un daudz laimes turpmākajā dzīvē!

Hey, sir! ķāds skaņi uzsauc no aizmugures. Vēlaties, lai pieskatu Jūsu auto? Jautātājs ir izstīdzējis, nošmulējies melnādains pusaudzis. Sēdēdams uz lielas, zaļas miskastes un sparīgi šūpodams kājas, ar vienu aci viņš noskatās jaunajā pārī, bet ar otru uzmanīgi vēro iebrauktuvi auto stāvvietā. Pieskatot mašīnas, viņš nopelna kādu lieku randu. Praktiski visur, kur autostāvvietas atrodas zem klajas debess – pie lielveikaliem, izklaides objektiem, uz ielām, dabas parkos utml – , tos pārrauga tādi kā uzraugi. Daudzviet tas ir oficiāli, citviet – neoficiāli. Viņi uzmana, lai saimnieka prombūtnes laikā kāds garnadzis neapciemo atstāto auto. Par to viņu rožainajās plaukstās kā pateicība iegulst ap pieci randi. Vietām gan šie cītīgie uzraugi vairāk protas iekasēt naudiņu, bet gar uzticētajiem auto tiem maza bēda.

Līdz kalnu virsotnēm tā arī netiekam. Tā vietā vairākas stundas paiet izbraucot vēl virknei mazu piekrastes pilsētiņu, lai pavērotu šejienes ikdienu. Siltā pēcpusdienas saulīte izvilinājusi no mājām daudzus vietējos iedzīvotājus izbaudīt skaisto dienas izskaņu. Ziemā te satumst jau ap sešiem. Dzīvespriecīgi sirmgalvji nelielos bariņos aktīvi drasē šurpu turpu pa promenādi no viena gala līdz otram. Viņi nesūkstās par dzīvi un veselību, bet aktīvi diskutē, kaut ko pārspriež, joko un skaļi smej. Daudzas mazas pēdiņas raiti aiztipina no gādīgajām mammas vai tēta rokām līdz ūdens malai un žigli atpakaļ. Daudzie restorāni un ēstuvītes kūstat kūsā dzīvības – te tiekas skolas vai studiju biedri, draugi, radi, paziņas. Atklādams smaidam žilbinošus baltu zobu virteni, iekšā vilina melnādains viesmīlis. Pie galdiņiem nošķind vīna glāzes, kāds uzsauc tostu, atskan smiekli, joki. Tā cilvēki vienkāršā komunikācijā aizvada kārtējo brīvdienu. Bet pār False Bay līcim, koķeti miegdama ar aci un iekrāsodama vakara debesis zeltaini rožainā nokrāsā, zalgo saule, uzsākdama ceļu uz miega valstību un aiznesdama nebūtībā šīs dienas priekus un bēdas.

[1] Kaļķis (no afrikandu valodas)