Dienasgrāmatas (blogi)

Jūtos sašauts. Kāds laikam mani ir nolādējis. Kopš mani saplosīja tie miesnieka suņi, es vairs nekur nevaru droši rādīties – visi suņi man metas virsū kā traki. Beidzot atradu izskaidrojumu. Izrādās, ka cilvēkā, kuru sakoduši suņi, bailes, kaut vai neapzinātas, paliek gadiem ilgi, un ieraugot suni, strauji izdalās adrenalīns. Suns to sajūt un uzskata par signālu uzbrukumam. Labi, to es tagad zinu un pa Mežvaldi staigāju nevis ar cīsiņu kabatā, bet gan ar riktīgu spieķi rokā. Ja jau karot, tad karot. ...

Bet ar kaķiem man tradicionāli ir bijušas labas attiecības, un ja nu tagad man kaķa nav, tad tikai tāpēc, ka nespēju viņam nodrošināt nepieciešamos dzīves apstākļus. Pie kaķiem man patīk viņu piemīlīgums un pieķeršanās cilvēkam no vienas puses un absolūta neatkarība no otras. Pirms pāris dienām, kad biju aizgājis uz šķūnīti pēc malkas,  pie mana malkas groza pienāca kāds skaists runcis tumšā dūmu krāsā un, mīlīgi murrādams, sāka gar to grozu berzēties. Jutu, ka viņš tūlīt čurās, tāpēc es to viegli paglaudīju un pabīdīju no tā groza tālāk. Bet viņš strauji apcirtās apkārt, ar nagiem ieķērās man rokas apakšdelmā un ar zobiem dziļi dziļi iekodās īkšķa pamatnē. Un pēc tam lepni aizgāja. Kamēr tiku mājās, roka bija vienās asinīs. Izdezinficēju, pārsēju un ceru, ka sadzīs bez sarežģījumiem. Vēlāk atklājās, ka pirms manis viņš līdzīgā stilā  ir sakodis vēl divus cilvēkus, tajā skaitā arī savu saimnieku. Pirmā doma bija, ka tādu mežoni vajag vienkārši likvidēt, jo nav vēl dzirdēts, ka kāds kaķim būtu uzlicis uzpurni. Tagad manas domas ir mainījušās, bet par to es pastāstīšu, kad būšu palasījis komentārus.