mazliet tās muzejnakts iespaidā ...

pogo ievas,
lakstīgalas zied,
tikai dzeguze klusē,
laikam biju Gaujai,
nepareizajā pusē ...

Pirms dažām dienām atzīmējām vārdiņu - Maija. Kapacitatīvs vārds. Vārda anatomija: Noliekam malā pirmo burtu - Aija, vēl vienu - atlikumā Ija, vēl vienu burtu - Ja, par nosacījuma partikulu laikam to sauca, sava veida noteikums, pat ultimāts, lai kaut kas realizētos ... Un beigās paliek viens pats A. Dakters to sirdzējam izrunāt liek, bāzdams tam mutē karotes kātu ( gandrīz uzrakstījās - karoga kātu ). Bet ne par to ...

Maija. Turaidas Roze. Leģenda visiem zināma. Vismaz dzirdēta. Katru gadu augšā kalnā, muzejrezervātā, Maijas diena tiek īpaši atzīmēta, arī šogad. Seni šie notikumi. Kā bija īstenībā, to vairs nezina neviens, gadu simti leģendas noglancē, piepucē tās kā smilšpapīrs, padara ausij un sirdij tīkamas, laikmetam atbilstošas ...

Šodien vairs pārāk nenosodu Jakubovski par to, kas notika alā , tas Pārpratums Dramatisks. Šis karakalps šķietas daudz mērķtiecīgāks , vīrišķīgāks un jūtās patiesāks par dārznieku Viktoru.
Jakubovskis nevilcinoties sekoja savai Maijai, un satika viņu, satika tur - aizsaulē ....
Bet dārznieks Viktors paskuma un droši vien aizbrauca atpakaļ uz savu Vāciju, apprecējās, vecumdienas pavadot daudzo mazbērnu pulkā ...
Dārznieks Viktors mīlēja - ziedus ...

Pēc lietus tomēr saklausīju dzeguzes, pat vairākas,
šovakar Pārdaugavā kāds kalns,
palicis bez sava vārda ...


leģendas variants