|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Cukurinjs18, 11-03-2010 13:57 |
|
54 |
Draugs uz muzu*Šodien Viņa atzinās pati sev un cilvēkam, kuram nebaidījās atzīties, jo zināja, ka Tas nemācīs un nepārmetīs, pat neko neteiks, vienkārši uzklausīs..
Viņa atzinās, ka viņai ir bail atgūt sevi.. Viņai ir bail atgriezt kaut mazu daļiņu no tā, kas ir bijis nesenajā pagātnē. Jo tā mazā daļiņa varētu iegāzt visu, kas no jauna ticis būvēts. Smieklīgi Tas cilvēks arī ir daļa no pagātnes. Ja tās nebūtu bijis, Viņa nekad nebūtu To cilvēku satikusi.
Daudz miljoniem daļiņu visapkārt lido, sašķeltas lauskās. Tikai Viņa jau nezina, kuras ir līmējamas kopā un kuras atstājamas salauztas. Ja vien Viņa spētu saredzēt, kuras ir kuras. Negribas salīmēt tās, kuras no jauna būs jāsaplēš. Sāpēs ne jau daļiņām, bet Viņai.
Viņa dzēra tēju un nosauca To cilvēku par draugu uz mūžu. Jo tieši tādi cilvēki ir īsti draugi.
Bail no atpakaļtukšuma. Negribas atgriezties, bet savādāk Viņa šobrīd vēl nemāk.
Īstenībā, Viņa nav sevi pazaudējusi. Viņai ir bail, ka viņa pazaudēs to daļu sevis, ko jau ir atradusi. Jo, toreiz, lai gan Viņai likās, ka Viņa zina kāda ir, tieši toreiz Viņa bija visvairāk apjukusi. Apjukusi ik mirkli, ik sekundi. Ik katra daļiņa, kuras šobrīd lauztas, bija apjukušas no nezināšanas.
Dažreiz liekas, ka Viņa kļūst garlaicīga, bet draugs uz mūžu saka, lai Viņa vienkārši nekļūst. Un Viņa saprot, ko mūža draugs domā, pasakot šo vienu vienīgu teikumu, bez paskaidrojumiem un nākamajiem teikumiem.
Joprojām bail. Tikai nu jau mierīgāk. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
