Atkarība raksturo katru mīlas stāstu, kam pamatā ir neprātīga kaislība. Viss sākas ar to, ka dievināšanas objekts sniedz reibinošu, halicinogēnu devu kaut kā tāda, par ko jūs nemūžam nebūtu uzdrošinājies teikt, ka pēc tā kārojat, - sava veida emocionālu dubultnarkotiku, kas sastāv no apdullinošas mīlas un bangojoša uzbudinajuma. Drīz vien jau jūs ar katram narkomānam raksturīgajām slāpēm un apmātību sākat pieprasīt šo kvēlo uzmanību. Kad narkotiskā viela kavējas, jūs tūdaļ kļūstat slims, traks un iztukšots (nemaz neminot aizvainojumu par piegādātāju, kas pats pamudinājis jūs uz šo atkarību, bet tagad atsakās izsniegt labo vielu - par spīti tam, ka jūs zināt: vinš to kaut kur slēpj, jo viņš taču agrāk deva jums to par brīvu). Nākamajā stadijā atkarīgo jau var sastapt izkāmējušu un drebošu tupam kaktā, gatavu pārdot savu dvēseli vai aplaupīt kaimiņus, lai ytikai vēl vienu reizi dabūtu šo "vielu". Pa to laiku apjūsmas objekts sāk just pret jums riebumu. Viņš raugās tā, it kā jūs nepazītu, nevis vairs uz būtni, kuru reiz tik kaisli mīļojis. Ironiski ir tas, ka jūs pat nevarat viņam pārmest. Palūkojieties vien uz sevi. Jūs esat kļuvis par nožēlojasmu nelaimes čupiņu, līdz nepazīšanai pārvērties paša acīs. Te nu tas ir Jūs esat sasniedzis apmātības galējo robežu - savas personības pilnīgu un nesaudzīgu sagrāvi!...